Viņa ir jauna, traka, pilna ideju un degsmes, lai iecerēto realizētu, – tā varētu raksturot vienu no aktīvākajām jelgavniecēm Baibu Ladigu.
Viņa ir jauna, traka, pilna ideju un degsmes, lai iecerēto realizētu, – tā varētu raksturot vienu no aktīvākajām jelgavniecēm Baibu Ladigu. Šoreiz arī viņa izteica savas domas par gaidāmo tūkstošgadi un pašas vietu tajā.
Lai raudzītos tik nozīmīgā nākotnes pavērsienā, kā jauna tūkstošgade, ir jāapzinās sevi jau tagad. Kas tu esi šodien?
– Manuprāt, es jau esmu uz pareizā ceļa, jo daru to, kas man patīk. Tā kā daudziem tas ir liegts, es to protu novērtēt. Sevi katrā ziņā vairāk izjūtu kā modes mākslinieci, nevis žurnālisti.
Kas ir bijis tavas izaugsmes pamatā?
– Griba un izturība ir ļāvusi sasniegt man to, kas es esmu tagad. Visa pamatā ir puse veiksmes un puse darba. Esmu cilvēks, kas nevar stāvēt dīkā. Mani vienmēr urda jaunas idejas. It kā nogurstu no tā, taču citādāk nevaru. Dažreiz iznāk uzņemties daudz vairāk nekā varu, bet līdz šim vēl neko neesmu nožēlojusi. Arī pašlaik man darbs ir paredzēts ļoti ilgam laikam. Nezinu, kad tas viss beigsies.
Tu esi ļoti aizņemta jau tagad. Kādi, tavuprāt, būs cilvēki jaunajā tūkstošgadē?
– Man jau tagad pietrūkst kādu trīs dienu nedēļā. Dzīves ritms noteikti būs straujāks. To ietekmēs galvenokārt ekonomiskie apstākļi. Man bail, ka pēc šīs steigas un it kā augšupejas sekos visa sabrukums – postošs karš. Cilvēki kļūst aizvien neiecietīgāki un agresīvāki. Latvijā vispār tas nav tik aktuāli, taču Rīgā šādas tendences jau parādās – katrs rauj tikai sev, nemaz nedomājot par otru. Skan ciniski, bet laikam jau cilvēce pārāk ilgi ir dzīvojusi mierā. Esam trešā pēckara paaudze un alkstam pēc asākām izjūtām. Karš spēj tās sniegt pilnībā.
Tātad tevi biedē gadu tūkstošu maiņa?
– Man nepatīk skaitlis 2000. It kā jau smukas nullītes, taču tur slēpjas arī kaut kas slikts. Cilvēki šo gadu tūkstošu maiņu nepacietīgi gaida, bet man bail no galējībām, kas var saasināties. Ir tāda nepatīkama intuīcija. Man bieži nesanāk skatīties televīziju, taču regulāri sapņoju par karu. Es it kā braucu iznīcinātājā un zem sevis redzu sagrautas pilsētas. Brīžiem man ar ģimeni ir jābēg no mājām. Viss tas ļoti satrauc. Un pamatoti – to pierāda kaut vai Balkānos notiekošais. Neticami, 20.gadsimta beigās tepat Eiropā – karš. Izrādās, ka cilvēce nekur tālu savā attīstībā nav tikusi. Kāpēc gan lai nesāktos jauns, vēl postošāks karš?
Vai no jaunās tūkstošgades tu negaidi neko pozitīvu?
– Kā nu ne! Ir skaidrs, ka šajā tūkstošgadē es nevarēšu sasniegt visu, ko vēlos. Daudz kas paliks nākamajai. Ceru, ka tad spēšu visas ieceres realizēt.
Vai tici, ka pasaule varētu sasniegt tādu attīstības stadiju, kā rāda fantastikas filmās?
– Iespējams, taču domāju, ka es to nepiedzīvošu. Negribas arī! Tik daudz strādājot, cilvēki tiešām kļūst arvien automātiskāki. Atpūta un darbs tiek pārāk strikti norobežots. Cilvēkam viss izstrādājas kā robotam. Saskarties ar tādiem ir nomācoši. Dažreiz pietrūkst spēka tam visam pretoties.
Ko par jauno tūkstošgadi «saka» mode, ar kuru tu esi cieši saistīta?
– Jau tagad modē tiek runāts par 2000. gada rudens/ziemas sezonu. Man patīk tās tendences. Mode kļūst arvien atbrīvotāka. Izpaliek ārišķības. Daudz tiek domāts par materiāliem – tiem jābūt dabīgiem. Domājams, ka modē dominēs trīs virzieni – hipiju stils ar visu «plancīgo» un raibo, Bārbiju stils ar tam raksturīgo «kiču» un Austrumu ietekmē radies virziens.
Tev paredzēts iepazīstināt ar jauno apģērbu kolekciju Mākslas akadēmijā. Kāda tā būs?
– Tā būs mana pirmā lielākā kolekcija – domāta jauniešiem. Viss tajā balansē starp avangardu un klasisko stilu. Es necenšos ieiet galējībās. Īpaši pārspīlēt neļauj arī audumu dārdzība, kaut gan uzskatu, ka «šiki» audumi nav labas kolekcijas pamatā. Man nepatīk rūpnieciska pieeja modei. Radot šos apģērbus, stipri ietekmējos no Austrumiem – Indijas, īpaši Japānas.
Kas tevi saista šajās zemēs?
– Ļoti patīk miers un harmonija, kas tur valda. Tas laikam ir mana saspringtā dzīvesveida ietekmē. Mans sapnis ir pabūt tur un pilnībā atslēgties no ārpasaules. Gribas mācīties un smelties spēkus no šīs dabas un cilvēka harmonijas. Pie mums viss ir saspringti un reizē arī vienmuļi un pelēki. Patiesībā neizjūtu sevi kā īstenu latvieti. Es gribētu piederēt tai sabiedrībai.
Mūsdienās dažādu iemeslu dēļ ir tendence nācijām sajaukties. Kā tu raugies uz nākotnes kosmopolītismu?
– Man patīk šī ideja. «Kruta»! Katrs par savu dzīves vidi izvēlas to vietu, kuru sirds kāro. Iespējams, ka pēc vēlmes padzīvot Austrumos man gribēsies būt Āfrikā. Pašlaik pat Eiropā ceļot ir problemātiski, kur nu vēl tālāk! Nav taču arī svarīgi, kādai rasei tu piederi. Visi esam cilvēki, un svarīgākais ir tas, kas slēpjas mūsos pašos. Lielisku pierādījumu tam es guvu pagājušajā vasarā, kad ar kori viesojos Francijas ciematiņā Tezē. Tur bija pulcējušies jaunieši no visas pasaules un nebija nemazākās rasisma pazīmes. Vērtēts tika tavs darbs un domas, nevis āriene.
Vai tu domā, ka nākotnē ir iespējams pasaules modelis bez jebkādām robežām?
– Man tādu gribētos, bet nekad tā nebūs. Vienmēr atradīsies cilvēki, kas vēlēsies valdīt. Varbūt tomēr tā ir pat labāk, jo haotiskā pasaulē zustu daudzas vērtības. Nevienam nebūtu laika iedziļināties kultūras vai kādas citas sfēras izpētē. Bet varētu ceļot, daudz ceļot…
Kādus risinājumus tu piedāvā, lai nākamā tūkstošgade cilvēcei tiešām būtu pavērsiens uz augšu?
– Manuprāt, cilvēkiem vairāk jātiecas pēc harmonijas, vairāk jāļaujas notikumu pašplūsmai. Un nevajadzētu tik daudz strādāt. Taču galvenais ir darīt to, kas pašam patīk, tiecoties pēc kulminācijas. Neder variants, kad cilvēkam jāstrādā tikai naudas dēļ, kā tas bija padomju gados. Un vajadzētu iztikt bez sabiedrības dalīšanas pēc rasēm, mantiskā stāvokļa vai dzimuma. Mums ir tendence visur radīt problēmas un līdz ar tām – ļaunumu. Nesen man kāds draugs citēja Bībelē rakstīto: Dievs, radot pasauli, bija to iecerējis labu. Cilvēki paši to sabojāja. Manuprāt, mēs pārāk maz mācāmies no savām kļūdām. Cerams, ka jaunajā tūkstošgadē cilvēki sāks baudīt dzīvi kā kaut ko skaistu. Dzīvojam taču tikai vienreiz!
