Šī ir tāda atklātā vēstule mums pašiem. Visiem tiem, kuru dienas paiet, jūtoties ļoti svarīgiem un īpašiem, braucot uz labi atalgoto vai prestižo darbu Jūrmalā, Rīgā vai Jelgavas Domē.
Šī ir tāda atklātā vēstule mums pašiem. Visiem tiem, kuru dienas paiet, jūtoties ļoti svarīgiem un īpašiem, braucot uz labi atalgoto vai prestižo darbu Jūrmalā, Rīgā vai Jelgavas Domē. Atšķirīga ir tikai forma, saturs ir viens un tas pats. Mašīna, birojs, dators, tikšanās un piektdienas vakara izklaide klubā vai teātra izrādes apmeklējums un sajūta – esmu kultūras cilvēks, biznesa cilvēks, esmu sabiedrības labākā daļa, dzīves virzītājspēks. Protams, veiksminieks, jo man tikai mazliet pāri divdesmit, mācības universitātē un spīdoša karjera.
Un tad tu, cilvēks, saņem dūšu un skaistā rudens dienā, kad Siguldā jau krāsojas lapas, aizbrauc uz biešu talku pie sava deju kolektīva biedra. Pārvari nevarību (negribēšanu), sameklē gumijas zābakus, nonēsātākās bikses un jautrā draugu pulkā dodies uz sestdienas vakara izklaidi – talku, jo… būs taču pirts. Patiesībā jau ir vienalga, ko darīt, ja tikai laba kompānija. Iebrienot laukā un azartiski ķeroties pie biešu raušanas, griešanas, pamazām tikai sāc aptvert pasauli, kas tev apkārt, un cilvēkus. Cilvēkus, kas ir pelnījuši, lai viņu vārdu raksta ar lielo burtu. Jo puiši, kuriem ir tikai mazliet pāri divdesmit, apsaimnieko 200 hektāru zemes, darbojas četrās lauksaimniecības nozarēs, studē maģistrantūrā un piedalās – aktīvi piedalās – sabiedriskajā dzīvē, kā mēs dēvējam organizācijas, kolektīvus un domubiedru grupas.
Jo vairāk laika pavadām kopā, jo spēcīgāk jūtams tāds spēks un mērķtiecība, kas ir patiesas cieņas vērti. Jā, pilnīgi cits dzīves modelis. Bet tik vērtīgi ir rast iespēju paskatīties tālāk par savu projektu vadīšanu un pasaules šķietamo lāpīšanu, jo pamani, ka ir cilvēki, kas pa naktīm apar laukus, lai no rīta varētu jau apmeklēt lekcijas.
Ieva
