Gaidāmo Jelgavas kultūras dzīves notikumu sarakstā uzmanību piesaistīja vēsts par 10. jūlijā pulksten 16 Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā paredzēto kamermūzikas koncertu, kurā būs iespēja dzirdēt divu jelgavnieču – obojistes Anastasijas Hotuļovas un pianistes Zanes Rubesas –, kā arī spāņu klarnetistes Rosas Vidalas Romero saspēli. A.Hotuļova un Z.Rubesa «Ziņu» uzmanības lokā nonākušas ne reizi vien, jau laikā, kad abas vēl mācījās Jelgavas Mūzikas vidusskolā. Anastasija šopavasar sekmīgi beigusi bakalaura studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un plāno turpināt mācības maģistrantūrā, bet Zanei pirmais maģistrantūras gads jau aiz muguras. Abām ir arī praktiskā pieredze – jau Mūzikas vidusskolas laikā
A.Hotuļova sadarbojusies ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, uzstājusies arī «Kremerata Baltica» un «Sinfonietta Rīga» sastāvā, savukārt Z.Rubesa klavierspēles studijas sekmīgi apvieno ar koncertmeistares praksi, gan pavadot solistus, gan spēlējot dažādos kameransambļos.
– Kā šai sabiedrībā un vispār Latvijā nokļuva spāņu klarnetiste Rosa Vidala Romero?
Rosa: Uz Latviju atbraucu kā studente «Erasmus+» apmaiņas programmā, nu Latvijas Mūzikas akadēmijā jau aizritējuši divi mācību gadi. Vispirms iepazinos un sadraudzējos ar Anastasiju, kad studiju programmas laikā kopā spēlējām akadēmijas orķestrī. Savukārt Anastasija iepazīstināja mani ar savu kādreizējo skolas biedreni Zani, kuru nereti bija izmantojusi kā koncertmeistari savām obojas partijām. Tā nu arī man radās iespēja izmantot Zanes palīdzību, kamēr galu galā nonācām pie secinājuma, ka varētu muzicēt kopā arī trijatā.
Kā stimuls kalpoja arī piedāvājums uzstāties manas dzimtās pilsētas Logronjo koncertzālē. Domāju, kāpēc gan neizveidot programmu mūsu tolaik vēl potenciālajam trio un neparādīt Spāniju arī savām draudzenēm. Sacīts darīts, bet vispirms programmu izmēģināsim tepat Latvijā, Zanes un Anastasijas dzimtajā Jelgavā.
– Ja jau grasāties koncertēt kā trio, varbūt padomāts arī par nosaukumu?
Zane: Varbūt kādam tas var šķist pārāk pretenciozi, bet izdomājām, ka mūsu trio sauksies «Virsotne». Nosaukums netapa uzreiz, bet diezgan garā procesā, un grūti pat pateikt, kurai pirmajai ienāca prātā šī doma. Pamatā bija princips – kā kuģi nosauksi, tāda būs arī tā tālākā gaita.
Esmu spēlējusi gan ar Anastasiju, gan ar Rosu, arī ar abām kopā, tikai nevis kā trio, bet septeta sastāvā, ko izveidojām pavasarī, lai piedalītos kameransambļu konkursā.
– Vai trio visas ir vienlīdzīgas «virsotnes»? Piemēram, koncerta programmas sastādīšanā kādam taču vajadzēja uzņemties virsvadību.Zane: Mūsu trio nav viena, kurš vadītu citus, katram attiecīgajā brīdī tas «deķītis jāpavelk uz savu pusi». Jāņem vērā, ka mūzikas, kas uzrakstīta tieši šādam sastāvam: oboja, klarnete un klavieres, ir ļoti maz. Šajā programmā tāds ir franču komponista Eduarda Destenē skaņdarbs. Savukārt Kamila Sensānsa «Tarantellas» oriģinālā obojas vietā skan flauta.
Un mūsu divdaļīgajā koncertā skanēs ne jau tikai trio. Katra rādīs, ko var, arī atsevišķi un duetā, pareizāk sakot, duetos. Es būšu koncertmeistare gan Anastasijas obojai, gan Rosas klarnetei, būs arī klavieru solo, bet meitenes spēlēs solo bez manis.
– Pirms vairākiem gadiem «Ziņas» rakstīja, ka Jelgavas Mūzikas vidusskolā darbu sāk vairāki jaunie pedagogi, šīs pašas skolas absolventi. Viņu vidū bija arī koncertmeistare Zane Rubesa. Nu vairs Zanes darbu sarakstā šis nosaukums neparādās.
Zane: Vajadzēja pārmaiņas. Es mācījos Jelgavā, vairākus gadus tur arī nostrādāju, bet sagribējās pamainīt vidi. Pieņēmu darba piedāvājumus no Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas un Ozolnieku Mūzikas skolas, bet nupat sekoja jauns izaicinājums – pastrādāt par koncertmeistari Mūzikas akadēmijā.
– Zinot, ka tavās ģimenes tradīcijās būtiska vieta ir folklorai (Zane ir folkloras kopu «Dimzēns» un «Zemgaļi» vadītājas Veltas Lejas meita – red.), kāpēc izvēlējies akadēmisko mūziku?
Zane: Nekur jau nekas nepazūd, bija periods, kad abi žanri pat ritēja paralēli. Tagad gan vairs ne, jo kopš Mūzikas vidusskolas akadēmiskā mūzika mani ievilkusi (labā nozīmē) tik lielā mērā, ka folklorai vairs laika nepaliek. Tomēr mūzika ir un paliek mūzika, tiesības pastāvēt ir visiem žanriem un stiliem, nevaru teikt, ka viens būtu labāks par otru. Mēs taču arī nespēlējam kādu vienu, teiksim, klasicisma vai tikai romantisma laikmeta, mūziku.
– Prokofjevs, kura klaviermūziku gatavojies atskaņot koncertā, ir visai moderns un progresīvs komponists.Zane: Nu jau diezgan relatīvi. Sergejs Prokofjevs tomēr pārstāv 20. gadsimta pirmo pusi, un no mūsdienu skatpunkta šķiet jau diezgan klasisks skaņradis. Bet man patīk, citādi jau nespēlētu.
– Vai Latvijā akadēmiskā mūzika sabiedrībā ieņem to vietu, ko pelnījusi, vai tomēr klausītāju varētu būt vairāk?
Zane: Principā tas atkarīgs no koncerta. Ir izpārdoti koncerti, ir koncerti, kur varbūt atnāk tikai daži klausītāji, taču tad tie ir ļoti īpaši. Uz kamermūziku noteikti nāk mazāk klausītāju nekā uz labiem simfoniskās mūzikas koncertiem, bet kamermūzika jau pēc būtības ir kaut kas intīmāks un koncerti netiek rīkoti plašās hallēs. Es domāju, ka kamermūzika ir saruna ar katru no klausītājiem, nevis ar visu kopumu vienlaicīgi.
Anastasija: Mūsu trio gatavs spēlēt kaut vienam pašam klausītājam, bet līdzšinējā pieredze, piemēram, tai pašā Jelgavas muzejā, kur esam spēlējušas ar Zani arī kā trio – ar vienu no labākajām jaunajām igauņu obojistēm Ingeli Laivi pirms nepilniem diviem gadiem –, liecina, ka klausītāju netrūkst, toreiz nācās meklēt pat papildu krēslus.
– Svētdienas koncerta programma ir visai plaša, gan franču, gan ungāru kamermūzika, gan vācietis Roberts Šūmanis, dānis Karls Nīlsens un jau minētais Prokofjevs. Kas no šī visai daudzveidīgā mūzikas klāsta jums pašām patīk vislabāk?
Zane: Laikam jau tas pats Sensānss, bet katrā skaņdarbā ir kas īpašs.
Anastasija: Protams, ka izvēlējāmies tādu programmu, kas mums visvairāk patīk un ko mēs gribam parādīt publikai, aiznest kādu savu vēstījumu, nevis vienkārši rīkojāmies pēc principa – kas mums labi izdodas, to arī spēlēsim. Domājām arī par to, lai koncertu varētu interesanti izveidot, lai nebūtu tikai romantisms un tikai sentimentāla mūzika.
Rosa: Man vislabāk patīk Eduarda Destenē skaņdarba pirmā daļa. Kāpēc tieši pirmā? Varbūt tāpēc, ka tur ir visvairāk ko darīt tieši manai klarnetei.
– Kāds stāvoklis ar tā saucamo nopietno mūziku ir Spānijā, vai koncerti tiek labi apmeklēti?
Rosa: Spānijā tā tiek uztverta varbūt kā pārāk vecmodīga, tāpēc klasiskās mūzikas cienītāju nav tik daudz kā citās valstīs un, kā esmu pārliecinājusies, uz šāda veida koncertiem vidēji nāk daudz mazāk cilvēku nekā Latvijā. Tāpēc ir jauki, ja izdodas kādam koncertam piesaistīt publiku. Ceru, tas izdosies arī mūsu trio, kad viesosimies Logronjo.
Zane: Varēsim salīdzināt, cik daudz klausītāju atnāca Jelgavā un cik – Logronjo.
– Vai Logronjo ir liela pilsēta?
Rosa: Tuvu 180 tūkstošiem, tātad gandrīz trīs Jelgavas, kā sarēķināja manas draudzenes. Es jūsu Jelgavu jau esmu redzējusi (gan ne koncertējot), nu laiks savām kolēģēm parādīt Logronjo.
– Vai Rosa Latvijā neskumst pēc Spānijas, tomēr divi šeit pavadītie gadi ir diezgan ilgs laiks? Vai nav par aukstu (intervijas brīdī gan bija viena no karstākajām šīs vasaras dienām – ap plus 30 grādiem – red.) un neilgojies pēc vēršu cīņām?
Rosa: Dažreiz jau padomāju par Spāniju. Bet ir iespēja paņemt brīvdienas un aizbraukt uz mājām – no Rīgas ir tiešie reisi uz Spāniju, un mana dzimtene, lai arī attālums nav mazais, mūsdienās kļuvusi viegli sasniedzama.
Jūsu ziemas, atzīšos, nav pārāk patīkamas, bet šī vasara daudz neatpaliek no Spānijas. Vēršu cīņas neskatos, jo nevaru saprast, kā var nogalināt dzīvniekus izklaides dēļ. Relaksēties mēģinu ar sportu, labprāt skrienu, interesējos arī par citiem sporta veidiem.
– Tad jau satrieca Spānijas futbolistu relatīvā neveiksme Eiropas čempionātā.
Rosa: Par futbolu gan interesējos mazāk, tuvāks ir, piemēram, basketbols.
– Bieži vien Jelgavā koncertu apmeklētāju vidū ir visai maz pārstāvju tieši no mūziķu, tai skaitā arī Mūzikas vidusskolas, aprindām, protams, izņemot dalībnieku draugus un paziņas. Vai tas liecina par zināmu pārsātinājumu, kad pietiek ar ikdienā obligāti nepieciešamo mūzikas devu?
Zane: Dažādi. Ir tādi, kas iet uz koncertiem gandrīz vai katru vakaru, ir tādi, kam jau nepieciešamības kārtā saņemtās mūzikas šķiet par daudz.
Anastasija: Tā bija tad, kad strādāju Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestrī (A.Hotuļeva arī tagad saistīta ar šo orķestri, tikai pašreiz atrodas pelnītā atvaļinājumā, audzinot savu trīs mēnešus veco dēlu Amiru – red.). Mēģinājumi, izrādes, jāspēlē arī mācību procesā Mūzikas akadēmijā, tad vēl kaut kas, un tu jūti, ka mūzikas tev jau ir par daudz. Tad jāmēģina kaut kā relaksēties. Es, piemēram, iemācījos dejot salsu un eju uz speciālām šīs dejas stundām. Mēģinu ievilināt salsas tīklos arī Zani.
Ja ir spilgts koncerts ar lielām zvaigznēm, tad, protams, gribas aiziet un paklausīties, ko arī mēģinu darīt, kad vien iespējams. Jāņem vērā tas, ka, strādājot operas orķestrī, vakaros bieži vien jāspēlē pašai.
Bet klausītājiem, domāju, ejot uz klasiskās mūzikas koncertiem, jābūt kaut nedaudz sagatavotam.
Zane: Tāpēc ir labi, ja kamermūzikas koncertā mūziķi runā ar klausītāju, tas piesaista vairāk uzmanības nekā tad, ja mūziķi tikai nospēlē «savus gabalus» un aiziet. Mūsu trio svētdienas koncertā tā būs – centīsimies pastāstīt gan par izpildāmajiem skaņdarbiem, gan to autoriem.
