Pieminot 1942. gada 8. janvārī Garajos kalnos nacistu nogalinātos 443 slimniekus, tur ierīkotajā piemiņas vietā tradicionāli pulcējās psihoneiroloģiskās slimnīcas «Ģintermuižas» darbinieki, pacienti, kā arī nozieguma upuru tuvinieki.
Pirms došanās uz Garajiem kalniem daļa piemiņas brīža dalībnieku Meža kapos godināja ārsti Intu Čaksti, kura, visu mūžu strādājot «Ģintermuižā», kā arī veidojot slimnīcas muzeju, apkopoja ziņas par nacistu nogalinātajiem slimniekiem. Par I.Čakstes mantojuma līdzekļiem pērn Garajos kalnos atklāts memoriāls, kur akmenī iegravēti nogalināto slimnieku noskaidrotie vārdi un uzvārdi.
Agrākā «Ģintermuižas» Narkoloģijas slimnīcas vecākā māsa Aija Purmale «Ziņām» minēja, ka starp nacistu nozieguma upuriem bija arī viņas radiniece Marta Purmale. «Marta bija saimnieka meita. Viņa slimoja ar depresiju. Pirms slimnieku nošaušanas bija zvanīts Martas vecākiem Iecavā, ka meitu vajag izņemt. Taču nelaimīgi gadījās, ka tajā brīdī nebija apkalts zirgs, un viņai pakaļ aizbrauca par vēlu,» ģimenē paaudzēs glabāto stāstu atceras A.Purmale.
Garajos kalnos nogalināto vecmāmiņu Bertu Bikši pieminēja arī jelgavnieces Antras Skujas ģimene. A.Skuja piebilst, ka viņas mātei Elvīrai Ceplītei 1942. gadā bija tikai 17 gadu un nozieguma priekšvakarā viņa kā nepilngadīgā nevarēja māti izņemt no slimnīcas. Tolaik arī nebija nojausmas, ka ar slimniekiem var rīkoties tik nežēlīgi.
Agrākais «Ģintermuižas» ārsts Paulis Rēvelis minēja, ka tagad, kad starptautiskajā praksē pieņemts prasīt kompensācijas par izdarītajiem noziegumiem, varētu aicināt Vāciju piešķirt līdzekļus, ko būtu iespējams izmantot upuru piemiņas godināšanai. Viņš ir pētījis nacistu nežēlīgi īstenoto psihoneiroloģisko slimnīcu pacientu nogalināšanu, kas notika visās to okupētajās teritorijās. «Ģintermuižas» muzeja vadītāja Anastasija Meijere minēja, ka pērnvasar no Vācijas Jelgavā viesojās slimnīcas dibinātāja Jāņa baznīcas mācītāja Ludviga Katerfelda radi, kas ziedoja 1000 eiro nacisma upuru piemiņas vietas un slimnīcas dibinātāja pieminekļa vajadzībām.
