Katrs pats savas laimes kalējs – skaidro sakāmvārds. Kāds ņem un izkaļ sev spožu čiku, citam iznāk mēslu dakšas – ļoti noderīgs darbarīks, bet viens izkaļ veselu sauju spožu pakavu naglu. Katra no tām vajadzīga, lai laimes pakavs turētos stingri.
Katrs pats savas laimes kalējs – skaidro sakāmvārds. Kāds ņem un izkaļ sev spožu čiku, citam iznāk mēslu dakšas – ļoti noderīgs darbarīks, bet viens izkaļ veselu sauju spožu pakavu naglu. Katra no tām vajadzīga, lai laimes pakavs turētos stingri.
Jānis Bērziņš ir kārtīgs latviešu vīrs, kuram aug meita un divi dēli. Viņš kopš 1972. gada strādā Ūdensvada un kanalizācijas saimniecības uzņēmumā par traktoristu, bet vakaros ģimenes budžetu palielina, izpildot santehnikas darbus. Jāņa brīvais laiks ir aizpildīts blīvi – remontējama un iekārtojama privatizētās mājas ceturtdaļa; ceturtdienās parasti notiek orientēšanās sacensības; svētdienās ģimene dodas uz pirti; vēl jāpagūst nofotografēt mainīgās dabas noskaņas, bet pilnīgai relaksācijai Jānis uzliek austiņas un ar metālmeklētāju pārstaigā kādu pļavas stūri vai nokoptu lauku: varbūt atradīs kādu gluži sadilušu naudas ripiņu vai saktu.
Aktīvā atpūta ar karti un divriteni
Orientēšanās sportu var uzskatīt par Jāņa Bērziņa pirmo vaļasprieku. Jau mācoties skolā, Jānis ir skrējis pa mežu ar karti rokā un meklējis kontrolpunktus.
– Ceturtdienās parasti piedalos Jelgavas orientēšanās kluba «Alnis» rīkotajās sacensībās. Reizēm man līdzi skrien arī meita Inga. Tagad viņa to dara retāk, jo studē Vidzemes augstskolā Valmierā. Inga bija arī Latvijas jauniešu orientēšanās sporta izlasē un ir piedalījusies daudzās sacensībās ārpus Latvijas, – stāsta Jānis.
Jānis ir ļoti nopietni nodarbojies ar velotūrismu. Ar velosipēdiem apceļota Baltija, Krima gar Melnās jūras piekrasti, Baltkrievija, Ukraina, Polija, Čehoslovākija. Viņš pats uzskata, ka lielākā avantūra bija mēnesis Tālajos Austrumos, kad maršruta garums sasniedza 1000 kilometru.
– Lielās braukšanas notika vēl padomju laikos. Bija vairāk naudas, un arī uzņēmums palīdzēja. Bija sakari ar citiem PSRS tūrisma klubiem. Piemēram, Tālo Austrumu braucienam mums atsūtīja vecas armijas kartes, kurās bija iezīmēti arī nelieli armijas ceļi un naftas vadi. Vispirms ar lidmašīnu aizlidojām līdz Habarovskai, tālāk – uz Nikolajevsku pie Amūras. Un tad – pa taigu uz riteņa vai to stumjot blakus. Mums laimējās, jo nelija lietus. Taigā ir mālainas augsnes, kuras pēc lietus pārvēršas lipīgos dubļos, un pārvietoties ir gandrīz neiespējami. Mēdz teikt, ka pēc kāzām ir medusmēnesis. Bet pirms kāzām vajadzētu mēnesi pavadīt tādos grūtos apstākļos, lai patiesi otru iepazītu. Cilvēki var nostrādāt ilgus gadus kopā, nodzīvot blakus kaimiņos un neko viens par otru nezināt, bet tieši tāds mēnesis parāda, uz ko otrs ir spējīgs, – Jānis uzskata.
Jelgavas Tūristu kluba darbība bija aktīva. Jelgavnieki piedalījās daudzās vissavienības sacensībās un parasti ieguva 2. vietas, jo Baltijas republikām pirmās dot nebija pieņemts. Pirms Maskavas olimpiādes visā Savienībā organizēja speciālu brīvdienu pārgājienu ciklu, kuros bija jāsakrāj tūkstotis noietu kilometru. Tad labākajiem piešķīra ceļazīmes uz spēlēm. Arī Jānis skatījās olimpisko futbolu Ļeņingradā. Tajā laikā piedzima vecākā meita Inga.
Ar karogu maratonā
Jānis ir piedalījies arī daudzos skrējienos. Īpaši atmodas laikā, kad bija populāri Tautasdziesmu maratoni. No tiem gadiem viņam ir Latvijas karogs, kuru viņš ņēma līdzi distancē. Karoga ļoti parocīgā formāta dēļ to vēlāk ir izmantojušas daudzas latviešu delegācijas. Piemēram, to bija aizņēmies Ansis Epners, un tas ir redzams arī publicētajās fotogrāfijās.
Fotografēšana
Jāņa mājās daudzās kastēs ir sakrājies liels bilžu arhīvs. Atmodas pacēlumā Jānis aktīvi apzināja un iemūžināja Latvijas brīvvalsts laikā celtos pieminekļus, barikāžu laiku Vecrīgā. Ir arī daudzas vecās Jelgavas ēkas, kuras jau nojauktas vai pārbūvētas. Iemīļots «objekts» ir ūdenstornis. Tas redzams daudzās Jāņa bildēs. Viena no tām lielformātā ir apskatāma ūdensvada saimniecības klientu apkalpošanas zālē. Vēl no ceļojumu laikiem Jānim glabājas diapozitīvi, tagad krāsu foto.
– Ātrai bildēšanai man ir «ziepju trauks». Ar to fiksēju notikumus. «Zenīts» ir nopietnāks, ar to top dabas noskaņu bildes. Piemēram, var iet mežā sēnes, plaukstošus ziedus bildēt. Gribu, lai bilde ir ar noskaņu. Citreiz filmu piefotografē, attīsti un jūti – nav nevienas. Citreiz – viens vai divi kadri, kuri patīk pašam un citiem, – Jānis atzīstas.
Jāņa fotogrāfijas nav bijušas nekur izstādītas, taču daudzas no tām būtu interesantas arī citiem. Bija iecere izdot par Jelgavu foto albumu. Jāņa ieteikums ir šāds: šo darbu uzdot nevis vienam fotogrāfam, bet veselu gadu ļaut bildēt visiem, kuri vēlas. Labākās fotogrāfijas apkopot izstādē un no tām veidot albumu.
Visi kopā
Bērziņu ģimene visa kopā nav pārāk bieži. Sieva Diāna strādā par grāmatvedi individuālajā uzņēmumā «Gamma». Meita Inga studē Valmierā, Vidzemes augstskolā, vecākais dēls Artis mācās Spīdolas skolas 11. klasē, Uģis– jaunākais – ir pamatskolnieks. Katram jau savas intereses un iešanas. Jāņa sieva Diāna kādreiz ir nodarbojusies ar ūdenstūrismu, nedaudz braukusi ar divriteni. Taču tagad vismaz abi vecākie Bērziņi katru svētdienu dodas uz pirti, un tas ir kā rituāls. Viņi ir apmeklējuši Alvja Stankēviča Dzīves skolu un ikdienas dzīvē arī cenšas pieturēties pie tur apgūtajām zināšanām. Piemēram, dzeramo ūdeni viņi ved no Auces Karaļavotiem.
Latvijā ir ļoti daudz Jāņu Bērziņu, bet savu ikdienu Jānis Bērziņš iekrāso dažādiem vaļaspriekiem. Mazliet neparastiem un tāpēc tik interesantiem.
