1. vieta starptautiskajās BMX UCI C1 kategorijas sacensībās “King of Prague” – ar šādu ierakstu par sasniegumu augustā pašvaldības balvai izvirzīto otrā pusgada laureātu saraksta galvgalā ierindojas kluba “Mītavas kumeļi” sportists Kristens Krīgers. Sumināšanas ceremonijā pasniegtais apliecinājums gan līdz viņam nonāks pastarpināti, jo, kā “Ziņām” pēc notikuma telefonsarunā atklāja Kristens: “Biju todien aizņemts darbā.”
Izrādās, ka Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā iekļautais jelgavnieks, kas patlaban trenējas pie Ivo Lakuča Augstas klases sportistu sagatavošanas centrā Valmierā, arī pats ir Sporta pedagoģijas akadēmijas divgadīgajā kursā ieguvis pirmā līmeņa augstāko trenera izglītību, ko līdz ar savu pieredzi liek lietā, ievirzot sporta veidā pašus mazākos. “Pāris reizes nedēļā pastrādāju ar tādiem “galīgi iesācējiem”, kas vēlas saprast, ko viņi sportā grib darīt, un noskaidrot, vai šis aicinājums varētu būt BMX. Ar pamatu apguvi, dažādām rotaļām ar velosipēdu un pirmajiem mēģinājumiem trasē viņus tā kā “pieauklēju”, parādu, kas ir mūsu sporta veids, pēc tam tie, kuri grib turpināt, nonāk klubā “Valmieras puikas” jau pie citiem treneriem,” Kristens pastāsta, ka bērniem tik svarīgā nodarbība iekritusi arī aizvadītajā ceturtdienā.
“King of Prague” pēc koronavīrusa pāršķeltās sezonas bija pirmās sacensības, kur atkal varēja nopelnīt reitinga punktus nu jau uz nākamo gadu pārceltās olimpiādes kvalifikācijā. “Pirmās un šogad diemžēl arī pēdējās. Oktobrī plānotais Eiropas čempionāts tika atcelts, tāpat arī pasaules kausa posmi Amerikā, ” zaudētās iespējas uzskaita Kristens, kas pēc pēdējām Latvijas sacensībām septembrī paņēmis atpūtas pauzi un tikai pirms pāris nedēļām atsācis gatavošanos jaunajam cēlienam acīmredzot ne agrāk kā pavasarī. Par olimpiādei joprojām pakārtotajiem centieniem turpinās arī mūsu saruna.
– Kādi ir tavi plāni un cerības saistībā ar Tokiju? Varbūt vari salīdzināt ar tiem, kas bija gada sākumā?
Jāatzīst, ka arī nākamā gada sacensību plāni ir neskaidri, un šādā situācijā motivēt sevi nav viegli. Bet nu – līdzīgi ir visiem, un ar to jāmēģina sadzīvot. Eju ārā, paskrienu kādu krosiņu, pabraucu ar kalnu velosipēdu, aizeju uz svaru zāli, pagaidām gan vairāk tādiem izturības vingrinājumiem. Labos laika apstākļos var izbraukt arī pa BMX trasi. Pēc šīm divām ievadnedēļām jau pakāpeniski ar lielāku spēka darbu sāksim audzēt sportisko formu, un no jaunā gada, kad droši vien būs kaut kas skaidrāks, ar treneri sastādīsim jau konkrētāku grafiku.
Šis gads sākās ar pirmajiem četriem pasaules kausa posmiem februārī Austrālijā, un var teikt, ka tobrīd jutos savā labākajā formā. Rezultātu pirmajos divos posmos gan būtu gribējis redzēt arī labāku, bet gada pirmajām sacensībām bija okei. Trešajā posmā nedēļu vēlāk laikapstākļi bija drausmīgi un vietas izšķīra tikai viens brauciens, bet ceturtais posms tika pavisam atcelts pēc tā, kad iepriekšējā dienā ļoti smagu traumu guva viens no dalībniekiem – olimpisko ceļazīmi jau izcīnījušais japāņu izcelsmes Austrālijas sportists Kajs Sakakibara. Vairāk par mēnesi viņš pavadīja komā, tagad iziet rehabilitācijas procesu, bet līdz tam, lai varētu atgriezties sportā, vēl ir tālu.
– Tu turpināji ar sacensībām Indonēzijā. Kas tie bija par mačiem? Vai šī valsts vispār ir BMX sportā atpazīstama?
Pēc nenotikušajiem Austrālijas posmiem tas bija tāds mirkļa lēmums. Nopirkām biļetes un devāmies uz Indonēziju, kur bija tādas pašas C1 kategorijas sacensības kā šīs pēdējās Prāgā ar iespēju izcīnīt olimpiskos punktus. Pirmajā dienā uzvarēju. Otrajā sanāca ne tik labi, taču finālā iekļuvu, kas arī deva vēl pāris punktu. Tādējādi lēmums par piedalīšanos attaisnojās. Indonēzija, protams, nav lielākā nācija, ar kuras braucējiem būtu jārēķinās, bet ik pa laikam kāds tomēr parādās. Šāda līmeņa sacensības tur tiek rīkotas pāris reižu gadā ar mērķi popularizēt BMX. Kad pelnīt olimpiskos punktus sabrauc labākie no dažādām pasaules valstīm, lielāka interese un iespējas salīdzināties rodas arī vietējiem.
– Pēc tam jau gaidīja pasaules čempionāts…
Jā, maija beigās Amerikā. Pirms tam vēl paspēju aizbraukt patrenēties Hjūstonas trasē. Mērķis bija sasniegt pēc iespējas augstāku rezultātu, jo nācijām, kuras nav ieguvušas olimpisko kvotu, divas tiek izspēlētas tieši pasaules čempionātā. Līdz ar to manos un trenera plānos tās bija pašas svarīgākās sacensības. Bet martā viss pagriezās citādi, un 13. datumā es vēl laimīgi paspēju atgriezties Latvijā.
– Vai arī Latvijai BMX nav olimpisko kvotu?
Nav. Pēc pēdējās kritēriju maiņas, kad iepriekšējais 32 dalībnieku skaits vīriešu konkurencē samazināts līdz 24, lai šīs astoņas vietas savukārt pieliktu sievietēm, tas tā ir noticis. Vēl kādas izmaiņas minēto divu kvotu sadalē varētu nest fakts, ka nākamais pasaules čempionāts paredzēts Nīderlandē jau pēc olimpiādes.
– Pie mums gan laikam visi sacensību sarīkošanas plāni arī šosezon ir izpildīti. Zinu, ka piedalījies Latvijas čempionātā Ventspilī, kur finālbrauciena cīņā ar savu sīvāko konkurentu Helviju Babri zelts tomēr tika viņam. “SMScredit.lv” čempionāta pēdējā posmā Valmierā savukārt viņu pārspēji. Vai abi konkurējat arī par olimpisko ceļazīmi?
Tā ir – skaidrs, ka arī labākajā gadījumā gan vīriešiem, gan sievietēm varētu būt pa vienai kvotai, pēc kuras jātiecas mums ar Helviju, bet no meitenēm kandidātes ir Vineta Pētersone un jelgavniece Vanesa Buldinska.
– Pēc Latvijas čempionāta līdz ar valmierieti Helviju un “BMX Rīga” braucēju Ivaru Svarinski tiki iekļauts Latvijas izlasē startam Eiropas čempionāta komandu braucienā. Kas tas ir par formātu – komandu brauciens?
Kad pagājušajā gadā Eiropas čempionāts notika Valmierā, sacensību programmā tas bija iekļauts kā testa pasākums un pēc pozitīvām atsauksmēm šogad jau iekļuva oficiālajā programmā. Pērn piedalījās septiņas vai astoņas valstis, Latvija uzvarēja, un mēs kļuvām par pirmajiem neoficiālajiem komandu brauciena čempioniem. Otrie, cik atceros, bija Krievijas sportisti, trešie – itāļi. Šajā disciplīnā visi trīs komandas dalībnieki dodas trasē vienlaikus, cenzdamies nobraukt pēc iespējas ātrāk un “pavilkt” cits citu, jo rezultātu noteiks trijnieka lēnākais.
– Oktobra beigās paredzēto čempionātu atcēla, bet Latvijas Riteņbraukšanas federācija tā vietā Valmierā sarīkoja visiem izlases dalībniekiem kopēju treniņnometni. Pārsvarā, cik saprotu, jaunatnei. Vai “lielajiem”, kas bijuši vairāk palīgos, arī kāds vērtīgs ieguvums tika?
Noteikti. Pirmajā dienā bija tikšanās ar sporta ārstu, un tās laikā arī mēs, olimpiskās vienības dalībnieki, no savas pieredzes pārliecinājām, cik svarīgi sportistam ir regulārās ārsta pārbaudēs sekot savai veselībai. Otrajā dienā bija testi uz BMX velosipēdiem, kur varēja redzēt, cik nozīmīgi jebkurā meistarības pakāpē ir treniņi arī pašos pamata vingrinājumos. Trešajā dienā, kas bija pati smagākā, notika testēšana uz jaudas mērītāja. Interesanti, ka līdzās jaudai un izturībai ar to var mērīt arī pedāļa mīšanas efektivitāti. Atklājās, ka citos parametros spēcīgāki sportisti var nebūt arī paši ātrākie, jo daudz nosaka tieši “pedalēšanas” tehnika. Mēs, lielie, ko no tā visa jau zinājām, bet jaunatnes izlasei, manuprāt, šī nometne bija ļoti vērtīga. Prieks redzēt, ka tādas lietas notiek un būs arī turpmāk, dodot iespēju novērtēt un salīdzināt treniņos paveikto.
– Pavasarī tev tāds jaudas mērītājs bija pašam mājās.
Kādu laiku bija, bet tagad pat vairāki šādi trenažieri izvietoti un ir pieejami Māra Štromberga trasē izbūvētajā telpā. Jauda mūsu sporta veidā ir ļoti svarīga, īpaši pirmajos trijos starta minienos, lai izvirzītos priekšā, un trenažieris–mērītājs dod iespēju gan to audzēt, gan novērtēt.
– Aprīlī spriedi, ka, salīdzinot ar ārzemju konkurentiem, visiem apstākļi puslīdz vienādi. Vai zini ko par viņiem pašlaik?
Ļoti labs saziņas rīks ir instagrams, kur sportisti padalās ar saviem treniņu video. Arī tagad vairāk vai mazāk visiem viss ir līdzīgi. Varbūt mazliet sliktāka situācija ir manam komandas biedram Dienvidamerikā, kur noteikti lielāki ierobežojumi un grūti atrast pat treniņa vietu, kur drīkstētu izbraukt kopā ar treneri. Pēdējās sarunās sapratu, ka tagad, kad no Argentīnas ir atļauts izbraukt, viņš nolēmis doties uz Ameriku. Par nākamo sezonu visi ir vienlīdz lielā neziņā un vienkārši cenšas sevi uzturēt formā.
– Kas tā par komandu, ko pieminēji? Vai pārstāvi to arī sacensībās?
“StayStrong” – tā ir BMX velosipēdu ražotājfirma, kas mani nodrošina ar ekipējumu un visu nepieciešamo. Sacensībās uz tā redzams firmas logo, kas tad arī ir komandas un firmas reklāma. Protams, Eiropas un pasaules čempionātā braucu Latvijas tērpā, tāpat arī citās starptautiskās sacensībās, kur pārstāvu Latvijas izlasi.
