Cienījamais Grūtupa kungs, izlasīju jūsu rakstu 29. augusta avīzē «Zemgales Ziņas» un paužu nožēlu par to, ka Jūs kā žurnālists vai nu esat apmānīts tāpat kā es, vai apzināti (lai labāk izskatītos) neesat ņēmis vērā dažus ļoti būtiskus manis izteiktos faktus un līdz ar to vienpusīgi attēlojat rakstā minētos notikumus. Paliek atklāts jautājums: kā žurnālists vēlaties attēlot notikumus objektīvi vai Jums vajadzīga sensācija, kur viens «sliktais» ir nodarījis pāri «labajiem» un tagad tas «sliktais» jāpiekar pie kauna staba (droši vien par to saņemot labu atalgojumu).
Jūs rakstāt, ka es kā zemes vienīgais mantinieks nesteidzos risināt saasinātās attiecības dzimtā. Varu atkārtoti informēt, ka ne ar savu mammu, ne brālēnu, ne māsīcām man saasinātu attiecību nav bijis, un, ja Jūs situāciju būtu objektīvi izskatījis, aprunājies ar manu brālēnu un māsīcām, tad to saprastu. Atkārtoju arī to, ka man nav ko risināt, jo tantes sākumā man izteica ultimātu un pēc tam sazinājās tikai ar juristu starpniecību, bet tagad turpina nomelnošanas kampaņu arī caur presi.
A.Vikštrema stāsta, ka deviņdesmito gadu sākumā, pelnot lielāku pensiju, smagi strādājusi fermā Dzirniekos, kā arī rūpējusies par bērniem un māti. Jā, vecāmamma dzīvoja pie A.Vikštrēmas, bet mana mamma regulāri brauca uz Jelgavu, lai koptu savu mammu. A.Vikštrema noklusē faktu, ka, strādājot fermā, tur zaga gan sivēnus, gan barību un nesa mājās, kur izbaroja savām cūkām un pēc tam pārdeva gaļu, līdz beigās uzbūvēja māju un pārdeva to. Savu dēlu ar tiesas spriedumu izdeklarēja no dzīvokļa, arī Valērijas meita Dace bija deklarēta tajā pašā Jelgavas dzīvoklī, arī viņu caur tiesu, Dacei nezinot, izdaklerēja. To visu varējāt uzzināt, aprunājoties arī ar viņiem.
Par mantojuma kārtošanu. Pazudis ir fakts, ka tieši Apolonija un Valērija bija tās, kas izlēma un uzdeva par pienākumu manai mammai kārtot zemi uz mana vārda. Tāpēc jau viņas nepieteicās tam mantojumam. Sagrozīts ir arī fakts, ka abas māsas atteicās zemi formēt uz Valērijas meitas Daces vārda tikai tāpēc, ka es it kā biju zinošāks. Kā es tajā laikā students varēju būt zinošāks? Noklusēts ir tas, ka Valērija teikusi, ka viņas meita Dace ir pīpmane un dzērāja un zemi ātri izsaimniekos.
Publikācijā apgalvotais, ka Apolonija esot tikko noģībusi, uzzinot, ka viņas Zemesgrāmatā nav mantinieces, ir vislielākie meli. Apmēram pirms gada, kad viņa ielūkojās Zemesgrāmatā, mani uzaicināja pie sevis, lai pirmoreiz pa 20 gadiem painteresētos par mantojamo zemi un sarunu sāka ar vārdiem: «Es saprotu, ka juridiski tu vienīgais esi zemes īpašnieks, bet vai mums arī nekas nepienākas?» Tāpat, ka mēs visi četri (es, mana mamma, Apolonija un Valērija) sanācām kopā pie manas mammas, lai izrunātu, ko darām tālāk ar zemi. Tad nekāda saruna nesanāca, jo man tika izteikts ultimāts – pārrakstīt visu zemi uz manas mammas vārda (lai it kā apietu nodokļus), un tad viņa zināšot, ko darīt. Versija par to, ka viņas visus gadus neko nezināja, radās tikai pēc tam, kad viņas nolīga juristu.
Par nomas maksu. 100 latu gadā es viņām piedāvāju pirmajā versijā. Pēc tam, kad izrunāju nomas maksas jautājumu ar savu zemes nomnieku, summa kļuva lielāka, un tad viņas runāja par «grašiem», kurus viņām nevajag. Es vēl netiku līdz tam, ka joprojām maksāju NĪN par meža zemi, jo to jau nevienam nevar iznomāt. Kad pirms kādiem gadiem mana mamma (viņa vienīgā dažreiz aptaujājās, kā man iet ar vectēva zemi) izstāstīja Valērijai, ka es viens pats maksāju zemes nodokli (tanī laikā man bija mazi bērni, sieva nestrādāja, un algu arī saņēmu ap 100 latu), jo zemei nebija nomnieka, Valērija atteikusi, ka viņa netaisās neko maksāt.
Es Jums teicu, ka tantes man izteica ultimātu, lai es zemi viņām pārrakstu, nevis īpašumu sadalītu. Jūs uzrakstāt tā, lai izskatās labāk. Par īpašuma sadalīšanu es no viņām neko neesmu dzirdējis, bet par zemes sadalīšanu sāka runāt tikai nolīgtais jurists, kurš man izteica arī personiskus draudus. Žēl, bet šis fakts arī Jums nebija ievērības cienīgs.
Sazinājos arī ar savu mammu, lai uzzinātu, ko viņa domā par izlasīto. Viņa esot Jums zvanījusi un izteikusi neapmierinātību par rakstā atspoguļotiem faktiem. Diemžēl vairs nebijāt tik uzklausīgs kā pie mammas mājās «Upeslīčos». Sapratu, ka viņas teiktais arī sagrozīts tā, lai tas nebūtu objektīvi, bet taisnība sanāk tikai vienā pusē.
Ja esat neatkarīgs un sevi cienošs žurnālists, Jums jāatsauc sava publikācija un jāuzraksta jauna ar visiem faktiem, ne tikai tas, ko stāsta manas tantes, bet arī jāpublicē gan manis, gan manas mammas teiktais pareizā versijā. ◆
Paldies,
Jānis Audzēvičs
Redakcijas
piebilde
Vēlreiz pārlasot minēto publikāciju, tomēr nevaru piekrist J.Audzēviča kunga pārmetumam, ka žurnālists to izveidojis vienpusēju, neatreferējot visu iesaistīto pušu viedokļus. Uzmanīgi izlasot, J.Audzēvičs noteikti tajā atradīs lielāko daļu savā vēstulē minēto faktu, iespējams, atreferētus nedaudz «maigākā» formā, nekā viņš tos skaidro savā vēstulē. Tomēr izlēmām publicēt vēstuli pilnā apmērā, tādējādi nodrošinot iespēju izteikties abām konfliktā iesaistītajām pusēm.
