Īstu vīrieti rētas vienīgi izdaiļojot. Pēc pamatīgā kritiena pa reitingu kāpņu veseliem 30 pakāpieniem, turklāt par gandrīz trim zemāk par «jūras līmeni», tas ir, nulles atzīmi, premjers Einars Repše rādās itin mundri ticis cauri.
Īstu vīrieti rētas vienīgi izdaiļojot. Pēc pamatīgā kritiena pa reitingu kāpņu veseliem 30 pakāpieniem, turklāt par gandrīz trim zemāk par «jūras līmeni», tas ir, nulles atzīmi, premjers Einars Repše rādās itin mundri ticis cauri. Vismaz viņš pats turas braši, kā to apgalvo viņa palīgs Dans Titavs, jo esot nācis strādāt, nevis rāpties pa reitinga kāpnēm. Tas varētu nozīmēt vien to, ka viņš ignorē sabiedrības viedokli. Būtībā arī tāda var būt attieksme pret savu darbu…
Redakcijā atskanēja zvans. Kāds vīrs no Cenu pagasta mūsu laikrakstu nosauca par «sātana templi», jo, kā viņš apgalvoja, pēc «Ziņās» publicētajiem «ievadrakstiem» rodoties vēlme nomazgāt rokas kā pēc zināmās bedres izsmelšanas ar virloku. Ar sacīto vīrs domājis vairākkārt avīzes slejās izskanējušo mūsu jaunās valdības kritiku. Nu, ko. Varam jau būt gandarīti kaut par to, ka cilvēkam rodas vēlēšanās lieku reizi nomazgāties. Un arī par to, ka mūsu publikācijas tiek rūpīgi izlasītas un vērtētas. Vienīgi nevaru paust prieku par pašu kritikas objektu – valdību, kuras rīcība reizēm ne tikai nav saprotama, bet arī ir ciniska attiecībā uz sabiedrības viedokli.
Kas attiecas uz minētā kunga zvanu, viņa runa ne tuvu neatgādināja to gānīšanos, ko Krievijas parlamenta vicespīkeris Vova Žirinovskis veltīja aizokeāna Džordžam Bušam ar interneta starpniecību. Un tomēr gluži patīkami nebija viņu uzklausīt. Arī tādēļ gribējās kārtējam komentāram atrast labus vārdus, ko varētu sacīt valdībai. Ja ļoti cītīgi meklētu dziļāk, gan jau, iespējams, kāds arī atrastos, taču pašā virspusē peld… Nu katrs jau pats zina, kas.
Kā jau ar sava palīga starpniecību premjers reaģēja uz sabiedriskās domas aptaujas rezultātu publiskošnu, Einārs Repše nevērtē augstu savas valsts pilsoņu domas par sevi (un tātad par valdību kopumā). Kā tajā parunā par suņiem, kas rej, un karavānu, kas iet vien tālāk.
Atsaucot atmiņā pagājušās nedēļas skandālu ierosinātās veselības ministra Āra Audera demisijas sakarā, diskusijas «Kas notiek Latvijā?» veidotāji bija lūguši skatītājus izteikt savu attieksmi par to, vai, viņuprāt, Auders būtu atstādināms no ministra posteņa. Kā termometra stabiņš drudža slimnieka padusē ekrāna apakšā strauji auga Latvijas iedzīvotāju sašutums par ministra neētisko rīcību. Šis rādītājs vismaz trīs reizes pārsniedza to cilvēku skaitu, kuri uzskatīja, ka ministrs varētu tomēr palikt amatā. Ministru prezidents to atstāja pat neievērotu: nākamajā dienā tika svinēta «Jaunā laika» uzvara sakarā ar to, ka arī Zaļo un Zemnieku savienība norija rūgto kumosu un nobalsoja par Audera kunga atstāšanu amatā.
Kādēļ to visu tagad vēlreiz pārcilāju?
Vienkārši – konsekvences meklējumos. Ja reiz kāds pasludina, ka viņam nošķaudīties par vairuma domām, tad tā arī pēc loģikas vajadzētu būt vienmēr. Tikai ne gadījumā ar mūsu premjeru. Vizuāli radīdams par sevi iespaidu kā par nelokāmu taisna ceļa gājēju, viņš ik pa laikam tā kā sagrīļojas, tā kā paklūp, turklāt – pret paša mestiem akmeņiem. Lūk, no amata atbrīvots Valsts ieņēmumu ģenerāldirektors Andrejs Sončiks. Vēl lāgā nesācis saimniekot Ministru kabinetā, E.Repše pavēstīja, ka tas nu reiz esot vīrs, kurš katrā ziņā nav cienīgs ieņemt savu amatu. Turklāt (raugiet!) arī sabiedrība pa viņu (Sončiku) neesot īsti labās domās. Tas liecina tikai vienu: kad premjeram saskaņā ar viņa plāniem ir izdevīgi, viņš tomēr nesmādē tautas viedokli un pat apelē pie tā.
Nu patiesi – kā lai nesteidz nomazgāt rokas?
