Šonedēļ aprit tieši divi gadi, kopš Staļģenē ģimenes ārsta praksi sācis Ainis Dzalbs.
Ģimenes ārsts Ainis Dzalbs atstāj kompetenta speciālista un vienlaikus arī labsirdīga cilvēka iespaidu. Domājams, tieši viņa mērķtiecība un dzīves pieredze ļauj palīdzēt ikvienam, kurš vēršas pēc palīdzības. Dakteris ir darbojies dažādās medicīnas jomās, taču, sākot darbu ģimenes medicīnā, atklājis – pacients var būt ne tikai horizontāls, bet arī vertikāls.
Atrod savu vietu
Audzis Krāslavas pusē, pēc vidusskolas Ainis pārcēlies uz Rīgu, kur sācis studijas Rīgas Stradiņa universitātē, ieguvis ārsta grādu. Strādājis universitātes Kardioloģijas centrā, bijis terapeits medicīnas sabiedrībā «ARS». Piecus gadus strādājis farmācijas firmā, kur rīkojis konferences, seminārus, darbojies medikamentu pārdošanā. Tad Ainis sapratis, ka negrib vairs biroja darbu pie datora. Iestājies rezidentūrā. Vēl strādājot farmācijas firmā, nonācis Jelgavas slimnīcā, kur ārste Solveiga Ābola piedāvājusi uzņemties dežūras. Darbs iepaticies. Pēc laika Ainis gan secinājis, ka vēlas pārmaiņas, un nolēmis braukt strādāt uz ārzemēm. Gads nostrādāts Lībijā. «Pēc gada sapratu, ka ģimene un vasarnīca laukos ir vērtība. Ka Jāņi un citi svētki ir kaut kas īpašs un ka tie ir tikai mums. Tā man pietrūka. Tu vari nopelnīt tūkstošus, bet tā ir pavisam cita valsts, kultūra un cilvēki, kurus mēs nekad nepieņemsim un kuri nekad nepieņems mūs,» teic Ainis Dzalbs.
Tad ārsts atgriezies Latvijā un sācis strādāt LLU doktorātā. Pamazām radusies sajūta, ka gribas ko savu. Un tad nācis piedāvājums par ģimenes ārsta praksi Staļģenē. Viss bijis jānokārto nedēļas divu laikā. «Ģimenes ārstam tikt pie savas prakses nav nemaz tik viegli. Prakses netiek tā vienkārši atvērtas – cik valsts ir paredzējusi, tik ir. Kad nokārtoti dokumenti, jāiestājas rindā un jāgaida.» Kad iepriekšējais ģimenes ārsts praksi atstājis un citi rindā gaidītāji atteikušies, Ainis nolēmis izdevību izmantot.
Tiecas uz kvalitāti
Lēmumu mudinājis pieņemt arī tas, ka desmit kilometru no Staļģenes iepretim Edvarta Virzas mājām «Billītes» atrodas daktera vasarnīca, kas viņam pieder jau piecus gadus. Tā gan esot jāremontē, taču dzīvošanai ir piemērota. «Vēl man iepatikās tas, ka ģimenes ārsta prakse ir kā savs uzņēmums. Ja tu nestrādāsi, tev nebūs nekā, ja strādāsi slikti – tas būs tava uzņēmuma tēls. Sevišķi, ja tu esi vienīgais ārsts apkaimē, svarīgi, lai prakse būtu līmenī,» stāsta Ainis. Viņa praksē strādā arī divas ārsta palīdzes, viena no tām – Aiņa sieva Andra. «Ārsta praksē galvenais ir komanda, kur katrs dara savu darbu. Viens es nevaru neko. Ja ir palīgi, kam vari uzticēt divas trešdaļas darba, tad prakse var augt un kaut ko sasniegt.» Sieva daudzus gadus nostrādājusi ģimenes ārsta praksē Rīgā. «Tad mums vasarā bija tā, ka viens no Iecavas novada brauca uz Jelgavu, otrs uz Rīgu. Tagad mēs esam kopā tepat uz vietas, nekur nav jāskrien, nav jāsēž sastrēgumos.»
Ar Andru, kura ir medicīnas māsa ar bakalaura grādu, iepazinušies Stradiņa universitātes Latvijas Kardioloģijas centrā. «Viņa bija jauna medmāsa, es students, un mēs kopā strādājām caurām naktīm. Tie bija deviņdesmitie gadi, kad medicīnas students vēl drīkstēja strādāt par medmāsu. Mūsdienās tas ir liels mīnuss, jo studenti nemaz nezina, ko nozīmē strādāt medicīnā. Viņi studē sešus gadus, iemācās teoriju, bet cilvēku viņi bieži vien nemaz nav aptaustījuši.» Tur arī ieaudzināta tiekšanās uz medicīniskās aprūpes kvalitāti.
Aizspriedumi kaitē
Strādājot lauku teritorijā ar gandrīz 1900 pacientiem, ārsts ir novērojis dažas atšķirības. «Pilsētā cilvēkiem ir lielāka interese par medicīnu. Laukos galvenais, ka tikai nesāp. Pārējais ir mazsvarīgi. Bet kur tad paliek viss tas, uz ko mēs ejam – slimību profilakse, mirstības mazināšana? Holesterīns, osteoporoze – to var novērst, jau laikus sākot kaut ko darīt.» Tāpēc ārsts mēģina iepazīt visus savus pacientus. «Kad mums praksē pacientu ir mazāk, mēs cenšamies apzvanīt cilvēkus, lai atnāk un parādās, kā izskatās.»
«Laukiem varbūt pat mazāk, bet Latvijai vispār ļoti raksturīgi, ka cilvēkiem ir aizspriedumi. Viens no tiem – visas zāles ir ķīmija un inde. Piemēram, holesterīna tabletes ir pēdējā inde, bet vakcinācija vispār ir noziegums pret cilvēci. Savukārt alkohola lietošana un smēķēšana ir pavisam normāli. Kāpēc rodas aizspriedumi? Droši vien no tā, ka kādos jautājumos esam mazizglītoti. Parasti tas, ko nepazīstam, mums liekas kaitīgs. Sabiedrības veselības jomā ir vērojama valsts nolaidība, tā nav cilvēku vaina. Neviens jau Latvijā nav pateicis, kāpēc vakcinācija ir vajadzīga,» teic ārsts. «Par to, kāpēc būtu jāpotējas pret difteriju, stinguma krampjiem, rotavīrusu, nerunā. Neviens parasts cilvēks Latvijā jau nav redzējis ne difterijas, ne stinguma krampju slimnieku, tāpēc nevar saprast, par ko ir runa – tās taču kaut kādas kara laika slimības. Bet tās slimības pastāv, un vismaz vēl nesen bijām pēdējā vietā Eiropā saslimstībā ar difteriju. Nemaz nerunājot par saslimstību ar tuberkulozi – Latvija vispār būtu jānosaka par karantīnas zonu, ņemot vērā, cik mums ir tuberkulozes slimnieku.»
Arī pret gripu ārsts iesaka vakcinēties. «Mēs maz ko zinām par profilaksi, saslimšanām. Un tad brīnāmies, ka Latvijā mirst no gripas. Ja cilvēks, kam ir maz naudas, pat nedzer tabletes sirds veselībai, staigā ar sirds mazspēju un elpas trūkumu jau miera stāvoklī, tad kas ar viņu notiek, kad ir 40 grādu temperatūra! Cilvēki gripas laikā aiziet ar slimībām, ko var novērst.» Pats Ainis un arī abas prakses darbinieces pret gripu ir vakcinējušies. «Es varu ēst tikai ķiplokus, bet, ja nāk 20 gripas slimnieki dienā, man nav izredžu – agrāk vai vēlāk saslimšu. Bet kopumā ģimenes ārsti jau neslimo. Kad sāc strādāt, tu to visu izslimo jau pašā sākumā, un pēc tam problēmas ir retāk,» nosmaida Ainis.
Jābūt kārtībai
Dakteris teic – viņa praksei ir ļoti laba sadarbība ar abām pašvaldībām. Kaut ģimenes ārsta prakse ir privāts uzņēmums, kam ir līgums ar valsti par noteiktiem pakalpojumiem, Jaunsvirlaukas pagasts ļoti palīdz, izdevīgi izīrējot telpas, tāpat ar kancelejas piederumiem. Palīdzība saņemta arī no Joahima Zīgerista, kurš ik mēnesi ziedo līdzekļus pensionāriem zāļu iegādei. Tāpat atbalstīta arī prakses iekārtošana. Drīzumā praksē būs pieejama aparatūra astmas un bronhīta diagnostikai. Nākotnē plānots piesaistīt speciālistus, piemēram, neirologu, ginekologu vai fizioterapeitu, kuri varētu ik pa laikam sniegt konsultācijas.
Izvērtējot lietas, ar kurām ikdienā nākas saskarties, Ainis no ārstu veidotas partijas saraksta pirms gada bija nolēmis startēt Saeimas vēlēšanās. «Mans mērķis nebija uzreiz tikt Saeimā. Kāpēc ģimenes ārstam ir svarīgi iesaistīties politikā valsts, nevis vietējā mērogā? Mēs esam atkarīgi no Veselības ministrijas, nevis pašvaldībām. Gribējām likumdošanu vērst par labu pacientam un ārstam. Domāju, ka tagad viss ir kārtībā, izmaiņas notiek uz labo pusi. Kad es sāku strādāt, valdība mainījās vairākas reizes gadā. Iedomājamies – te par slimnīcu jāmaksā tik, nākamajā dienā jau tik, te mēs medikamentu kompensējam, te jau vairs ne. Tu nespēj to visu atcerēties, grozījumi padara ārsta darbu neloģisku, nav kārtības. Mans mērķis bija iesaistīties, parādīt, ka ārsti ir gatavi piedalīties, kaut ko mainīt,» spriež Ainis. Viņš teic – Saeimā strādāt negribētu, bet iesaistīties lemšanā, likumu izstrādē gan, piemēram, caur Ģimenes ārstu asociāciju. Taču viņš norāda – strādājot ārzemēs, secinājis, ka veselības aprūpe Latvijā nebūt nav slikta, tās pašas rindas ir visur.
Iesaistīties var jebkurš
Ainis atklāj – ja laiks, kad viņam bija jāizvēlas, ar ko saistīt nākotni, nebūtu sakritis ar laiku, kad mainījās valsts iekārta, viņš tagad būtu agronoms. «Tā bija mana pirmā sapņu profesija. Man patīk dzīve laukos – audzēt, pļaut, mums ir siltumnīcas, dārzs, augļu koki,» stāsta Ainis. Viņa sieva Andra ir beigusi Bulduru Dārzkopības vidusskolu kā augļkope. «Salīdzinājumā ar pilsētu laukos forši ir arī tas, ka mēs varam nosvinēt Jāņus. Tie ir mazākās meitas mīļākie svētki, tad lasām ziedus un pinam vainagus. Varam kurt ugunskurus, dziedāt, apdziedāt. Savukārt Ziemassvētkos varam iet ciemos un darīt visu, ko tradicionāli Ziemassvētkos dara,» stāsta dakteris. Sešgadīgajai Martai ir māsa Diāna (17), kurai interesē māksla.
Ainis novērtē visu to, ko sniedz dzīve laukos. «Staļģenē ir tik daudz, ko cilvēkiem darīt, un viņiem ir jānovērtē, ko novads sniedz. Lielākoties viss ir par velti vai simbolisku samaksu. Ar sievu dejojam kolektīvā «Svirlauka», tas ir desmit metru no darbavietas, bērniem tiek piedāvāta angļu valoda, modernās dejas – tikai izmanto un dari! Kad dzīvojām Rīgā, katra sapulce sākās ar to, ka velc ārā maku un par visu maksā. Šeit tevi atbalsta, ej un piedalies! Tā laukos ir liela priekšrocība, ka iesaistīties var jebkurš. Tas ir jāsaglabā, jo tā laukos tiek noturēti cilvēki,» ir pārliecināts dakteris. ◆
Kompetence un cilvēcīgums
Solveiga Arnīte, Jaunsvirlaukas pagasta pārvaldes vadītāja
◆ Par dakteri varu teikt tikai pašu labāko – viņš ir ne tikai kompetents un profesionāls, bet arī draudzīgs, labsirdīgs un iejūtīgs. Tas nav tikai mans viedoklis, arī iedzīvotāji ir ļoti apmierināti. Viņš savu darbu veic nevis ķeksīša pēc, bet no sirds. Dakteris meklē risinājumus, kā cilvēkiem palīdzēt. Gan Jaunsvirlaukas, gan Salgales pagasts noteikti ir ieguvēji. Pirms gada mēs viņam arī piešķīrām apbalvojumu par aktīvu iesaistīšanos iedzīvotāju veselības veicināšanā un uzlabošanā Jaunsvirlaukā. Viņš ne tikai pilda savus darba pienākumus, bet arī dejo tautas deju kolektīvā «Svirlauka» un, cik laiks atļauj, citādi iesaistās pagasta sabiedriskajā dzīvē.
