Varenais valstiskais veidojums PSRS Latvijai mantojumā atstāja neskaitāmas problēmas.
Varenais valstiskais veidojums PSRS Latvijai mantojumā atstāja neskaitāmas problēmas. Nepilsoņu – pārsvarā krieviski runājošo indivīdu – problēma, kuras pamatā ir naturalizācijas pretrunas konkrētajā izbijušajā PSRS republikā, nereti bija, ir un, šķiet, vēl ilgu laiku Krievijai, neoficiālajai PSRS mantiniecei, būs viens no spēcīgākajiem trumpjiem, ko izspēlēt vairākās cilvēktiesības aizstāvošās starptautiskās organizācijās. Tādā veidā tiek pārmestas milzīgās necilvēcības, kas norisinās «pribalķikā», sevišķi jau Latvijā tās specifiskās demogrāfiskās situācijas dēļ, kas salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu ir daudz nepatīkamāka.
Saprotams, ka Krievija gan redz, gan jūt pašas realizēto dubultmorāli. Piemēram, Latvijai tā pārmet neiecietīgu izturēšanos pret nepilsoņiem, mērķēdama arī uz tiem, kuri nav Krievijas pilsoņi. Tai pašā laikā Krievijas rīcība Čečenijā ir kliedzoši antihumāna, un to atšķirībā no Latvijas situācijas patiešām var kvalificēt kā reālu cilvēktiesību pārkāpumu. Reizumis tā pat robežojas ar necilvēcību, uz ko atbilstoši reaģējusi Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja (EPPA), atņemot Krievijai balsstiesības šajā organizācijā. Var jau būt, ka šis gājiens ir nedaudz riskants, jo Rietumi, iespējams, vispār zaudēs tiesības kontrolēt Krieviju cilvēktiesību sfērā. Tomēr tas, šķiet, bija vienīgais saprātīgais solis šajā absurdajā situācijā.
Krievijai patiesībā neeksistē nekādi tautieši, bet gan attiecīgas podziņas, ko, pareizā kombinācijā nospiežot, rodas nepieciešamās nekārtības konkrētajā valstī. Arī 38 500 oficiāli reģistrēto nepilsoņu, kuri līdz šim nav apmainījuši savas PSRS pases pret nepilsoņu statusu apstiprinošiem dokumentiem, ir potenciāli Krievijas instrumenti jeb podziņas, ar kuru palīdzību destabilizēt situāciju valstī.
Negodīgi būtu pārmest attiecīgajām institūcijām Latvijā, ka nekas netika darīts, lai nepilsoņos panāktu vēlmi vecās padomju pases apmainīt pret Latvijas Republikas nepilsoņu pasēm. Protams, bija manāmas sīkas kļūmes un ķibeles, ar ko varētu aizbildināt neveiksmīgo pasu apmaiņas procesa gaitu, tomēr šie nenozīmīgi sīkumi nebremzēja citādi labi organizēto mehānismu. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, sākot no 1997. gada, pa trijiem lāgiem pagarināja pasu apmaiņas termiņu nepilsoņiem, un tas vēlreiz apstiprina, ka problēmas neslēpjas institūciju funkcionālajos misēkļos.
Drīzāk ir jārunā par pretrunu, kas veido šo problēmu. Proti, par nepilsoņu morālo motivāciju iegūt nepilsoņu pasi situācijā, kad turpat vai 40 000 padomju pasu īpašnieku nav citu legālu dokumentu, kas apstiprinātu viņu statusu Latvijā. Var jau būt, ka kāds no šiem 38 500 vēl joprojām dzīvo ar ilūzijām, ka padomju totalitārā iekārta nekur nav pazudusi, tādēļ pasi nav vērts mainīt. Šāds viedoklis liecina par nespēju domāt valstiskā līmenī un apstiprina pieņēmumu, ka lielākā daļa nepilsoņu nevēlas būt ciešāk saistīti ar Latvijas jurisdikciju. Cik gan muļķīgi izklausās dažu indivīdu argumenti, ka, redz, neesot bijis laika un pavisam izkritis no galvas, ka pases ir jāapmaina! Saglabājot padomju pasi, cilvēks apstiprina gatavību atteikties no visa, kur nepieciešams uzrādīt personu apliecinošus dokumentus, piemēram, legālas laulības, iespējas slēgt darba līgumus, saņemt pensiju, sociālos pabalstus. Tas norāda uz zemu pilsoniskās apziņas pakāpi, jo diez vai 38 500 cilvēku apmainīt pases varētu traucēt tikai ikdienišķi šķēršļi. Kā zināms, politiskai nācijai, kurai raksturīga saliedētība un tiekšanās uz kopējiem mērķiem, ir ļoti svarīgi iedzīvotājos uzturēt augstu pilsoniskās apziņas pakāpi, tas ir, dot stimulu valsti uztvert kā pozitīvi orientētu un jēgpilnu veidojumu. Īpaši svarīgi, lai tieši nepilsoņi, pilsoniskās apziņas vadīti, izvēlētos Latvijas pilsonību, jo viņi ir vairāk pakļauti manipulācijām. Taču pašlaik Latvijā notiek pretējs process, un jāšaubās, ka piecu vai divdesmitpiecu latu sods mazinās lielo nepilsoņu skaitu. Nauda nemudinās nepilsoņus pēkšņi mainīt savu sen neeksistējošas un totalitāras valsts pasi pret dokumentu, kas apliecina piederību liberālai un demokrātiskai valstij. Pase ir piederības zīme, tādēļ, no tās atsakoties, nepilsoņi ir atklāti norādījuši, ka vismaz pagaidām nevēlas piedalīties šīs valsts veidošanā. Laikam jau būtu vairāk jāpievērš uzmanība tam, kā ietekmēt nepilsoņu apziņu pozitīvā virzienā, un tieši to varētu uzskatīt par sekmīgas etnopolitikas pamatu.
Latvijā politiskā nācija vēl ir tikai tapšanas stadijā, jo trūkst gan vienotības, gan politiski aktīvas pilsoniskās sabiedrības. Iztēlojoties, ka Latvijas pilsoņi atrodas zem vienas kopējas lielas salmu cepures, iznāk, ka daudzie nepilsoņi ar padomju pasēm kabatās atrodas ārpus tās un tikai nosacīti pieder Latvijas valstij.
