14. janvārī pulksten 17.15 ar mikroautobusu Rīga –Jelgava devos uz Jelgavu. Iegādājos kasē biļeti ar numuru 6. Mikroautobusā iekāpu pati pēdējā. Vienīgā vieta, kas bija palikusi brīva, bija pašā aizmugurē pretī ejai. Sapratu, ka iesēsties tur man būs grūti, tāpēc savas mantas – rokassomiņu un ziedus – novietoju augšā uz bagāžas plaukta un pati knapi iespraucos sēdvietā. Sēdēju saspiesta un knapi varēju paelpot un pakustēties. Apsvēru domu stāvēt kājās. Blakus katrā pusē man sēdēja vidējas miesas būves vīrieši – nebūt ne korpulenti. Domāju, arī viņi nejutās pārāk komfortabli. Apšaubāms liekas presē izskanējušais Jelgavas Autobusu parka valdes locekļa Pētera Salkazanova izteikums, ka jaunie mikroautobusi būs ērtāki, siltāki un lielāki. Lielāki tie ir, bet, vai to vietas ir lielākas un vai pasažieriem ir ērtāk, par to gan stipri šaubos. Principā es tiku atstāta bez iespējām – ne nu lūgt pārsēsties kādu pasažieri, kas sēdētu manā 6. vietā, jo vietas nav numurētas, ne arī turēt savu somiņu ar personīgajām lietām klēpī, jo tai vienkārši tur nebija vietas.Gribētos uzzināt, kāpēc sēdvietas netiek numurētas un vai aizmugurē tās vispār var definēt kā «normālas», nevis «papildvietas» un tirgot par tādu pašu cenu.
