Gaļina Zaļevska, sēņu tirgotāja
Katru rītu ceļos pulksten četros vai piecos, lai ar pirmajiem saules stariem dotos pastaigā un reizē arī lasīt sēnes, lai Driksas ielas tirdziņā varētu jelgavniekiem piedāvāt svaigas gailenes, bērzlapes, sviesta beciņas. Dzīvoju Zaļenieku pagastā, bet manas sēņu vietas ir Tērvetes puses mežos. Tagad sēnes tikai parādās, domāju, vēlāk būs daudz vairāk. Diemžēl ogas es nelasu, jo nemāku un veselības stāvoklis arī neatļauj. Ieēdu pa kādai, vācot sēnes, lai organismam tiek kāds vasaras vitamīns, bet ne vairāk kā glāzi dienā. Savā vietiņā Driksas ielā ierodos kā kuru dienu, citreiz pulksten divpadsmitos, citreiz pusvienos – pati esmu sev priekšniece. Lai varētu tirgoties, jāizpilda vairākas prasības, piemēram, nodokļu grāmatiņai jābūt kārtībā, kā arī nauda jāatvēl par vietu. Nerakstīts likums, kuru visiem vajadzētu ņemt vērā, ir savākt aiz sevis, bet tas jau ir pašsaprotami. Pie manis pircēji nenāk lielām plūsmām. Nāk tie, kuriem kārojas meža veltes. Daudzi paši dodas sēņot, parasti vakaros, laikam pēc darba. Kāpēc par sēnēm jāmaksā, ja pašam sagādā prieku process – priecāties par mežu un klausīties dabā?Dienā par sēnēm atpelnu naudu ceļam, sanāk arī ģimenes pusdienām un mazbērniem pa garšīgam saldējumam. Vienmēr jau var vēlēties vairāk, bet priecājos par to, kas ir. Sēņu pietiek gan pircējiem, gan pašiem. Jau tagad tās dažādos veidos gatavojam ziemai – sālām, saceptas uzglabājam saldētavā, lai vēlāk gardu muti var ēst sēņu mērces vai izvārīt sēņu zupu. Esmu dzirdējusi, ka daudzi cilvēki uz mežu neiet, jo baidās sastapt kādu čūsku vai ļoti uzmācīgus asinssūcējus kukaiņus. Man, par laimi, čūskas nav gadījies pat redzēt, bet odi gan šad tad spēlē uz nerviem – no rītiem mežā to ir mazāk.
