Saņēmos uzrakstīt. Esmu dzimusi vidzemniece, nu jau 51 gadu nodzīvojusi Jelgavā. Ilgi nevarēju pierast, un nepatika. Bet ne par to.Ilgus gadus dzīvoju Raiņa ielā 3 un vismaz divreiz dienā mēroju ceļu gar Driksas malu uz pili – sajutu kā mazu brītiņu pie dabas. Kad kļuva zināms par krastmalas sakārtošanu, bija žēl un it kā nodevības sajūta pret ierasto, tomēr sapratu, ka jābūt skaisti. Tagad dzīvoju Pārlielupē un ik pa laiciņam gāju skatīties, kas notiek krastmalā, – mēģināju uzburt tās veidolu. Beigu laikā redzēju, kā slīpēja un pulēja apmali pie ūdens, cerībā kā visa nobeigumu ieraudzīt – sētiņu (nožogojumu). Izrādās, nemaz nav plānota – lai būtu tuvāk pie ūdens, pie dabas!Čakstes bulvāris tiešām ir skaists, un krastmala ir skaista, kad sazaļos un paaugsies koki, būs vēl skaistāk. Skaisti ir arī tumšajā laikā, kad samirdz bulvāra un tilta gaismiņas – kā pasakā.Jelgavā nu jau ir daudz sakoptu rajonu – Brīvības bulvāris, Dobeles šoseja, Lielupes krasts, Rīgas šoseja līdz Ozolniekiem –, par to visu jāpriecājas un jāpasaka paldies. Tas ir ne tikai skaistums, ērtības, bet arī drošums. Un tāpēc – par sētiņu! Par drošumu!Staigājot pa Brīvības bulvāri, arī citur, nākas satikt māmiņas vai vecmammas ar maziem bērniņiem pie rokas – vai, izcelti no ratiņiem, tie sper pirmos solīšus, vai jau drošāki aizdiedz pa ielu… Vairākas reizes esmu noturējusi tādu skrējēju pie pārejas, kad vecmamma vēl atpalikusi lielā gabalā – tas neaprēķināmais vecums, kad neko vēl nevar īsti iestāstīt, bet kājiņas grib skriet. Es negribētu būt ar mazu bērniņu krastmalā – nenožogota ūdens malā – un nespētu mierīgi baudīt šo skaistumu, ja apkārt būtu mazi bērni! Tā novilktā virve man šķiet kā melnais humors.No sirds priecājos par visu labo un skaisto, kas notiek Jelgavā, un sētiņu taču vēl var uzlikt! Lai būtu droši – pieaugušo cilvēku atbildība par visu, ko darām!
