Sens kā pasaule ir teiciens par jaunām slotām un to slaucīšanas īpatnībām. Tas pilnā mērā attiecināms arī uz «jaunajiem laikiem» Latvijā, kas atnākuši ar jaunas paaudzes slotu.
Sens kā pasaule ir teiciens par jaunām slotām un to slaucīšanas īpatnībām. Tas pilnā mērā attiecināms arī uz «jaunajiem laikiem» Latvijā, kas atnākuši ar jaunas paaudzes slotu: tā atgādina tādu kā sētnieka darbarīka un asfalta ruļļa krustojumu un tiek vēzēta gana sparīgi, gana spītīgi, taču… vienā virzienā. Kādā? Sabiedrības vai tikai atsevišķu politisko spēku interešu virzienā?
Piektdien valsts akciju sabiedrības «Latvenergo» slēgtā akcionāru pilnsapulcē no amata tika atbrīvoti četri līdzšinējie padomes locekļi, kas bija izpelnījušies jaunā ekonomikas ministra kritiku un «uzticības zudumu». Uzraudzības padome slikti pildījusi savus pienākumus, tāpēc uzņēmums nav darbojies pietiekami saimnieciski. Ministru nav apmierinājis tas, ka vairāk nekā miljonu latu uzņēmums tērējis reklāmai un mārketinga pasākumiem (dīvaini jau ir, ka jāizdod tik liela nauda, lai reklamētu vienīgo preci – elektrību). Vēl ministrs neapmierināts ar uzņēmuma šā gada budžeta prognozi, ar milzīgiem izdevumiem administrācijas ēkas rekonstrukcijai… Starp citu, minēto prognozi aptumšo arī liekie finanšu izdevumi, kas šogad radīsies sakarā ar to, ka (atbilstoši iepriekšējo valdību nolēmumam) būs jāiepērk vairāk elektroenerģijas par dubultu tarifu.
Tomēr likumpārkāpumi padomes darbā nav konstatēti, pretenzijas esot tikai pret saimniekošanas veidu. Vai ar to gana, lai investori izteiktu neuzticību gandrīz visai padomei kopumā?
Atlaistās padomes locekļi ministrijas lēmumu uzskata par nepamatotu un atklāti runā par politisku pasūtījumu. Šāda rīcība var kļūt par pirmo soli kompānijas valdes nomaiņai, kas ļautu valdībai pārņemt uzņēmuma vadību.
Valsts kapitāla turētāja pārstāvis Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Kaspars Gerhards izgaiņāja uzņēmuma padomi bez diskusijām, savu lēmumu motivēdams ar to, ka uzņēmums nav pilnā mērā ievērojis valsts intereses.
Savukārt «valsts» esam arī mēs. Vai mūsu intereses līdz šim tikušas vai nav tikušas pietiekami ievērotas? Bet, galvenais, vai pēc jaunās padomes stāšanās amatā mēs to izjutīsim kā atvieglojumu, kaut kādu reālu uzlabojumu?
Tāpat kā daudzi pakalpojumu sniedzēji, arī «Latvenergo» ir sabiedrības interešu uzmanības centrā, jo visi esam kļuvuši pārāk atkarīgi ne vien no «Iļjiča spuldzītes», bet no visām elektroenerģijas piedāvātajām iespējām. Tādēļ sabiedrību interesē trīs svarīgākie jautājumi: lai netiktu pacelta maksa par elektroenerģiju, lai tās piegādē nebūtu pārtraukumu un lai būtu nodrošināta maksimāla pakalpojumu sniedzēju kultūra.
Ar pēdējo it kā viss kārtībā: «Latvenergo» ir viens no stabilākajiem un sakārtotākajiem uzņēmumiem valstī. Pretenzijas par pārtraukumiem elektropiegādē būtu jāadresē drīzāk Tam Kungam (respektīvi, laika apstākļiem), krāsaino metālu zagļiem un likumdevējiem, kas viņu darbību joprojām netieši veicina. Bet tarifi, grozi, kā gribi, nav tikai pašā «Latvenergo», bet gan sabiedrisko pakalpojumu regulatora kompetencē.
Tātad mums būtībā ir viens pīpis, kas ir un kas nav uzņēmuma vadības padomē. Ja no tā mūsu elektrības skaitītāji negriezīsies ātrāk un nevajadzēs par patērētajām kilovatstundām maksāt vairāk – viss kārtībā. Un ar to neviens nedraudēja. Tātad attiecībā pret sabiedrību uzņēmums it kā neko nav noziedzies. Ak, ja nu tas miljons latu mārketingam un administratīvās ēkas rekonstrukcijai… Bet šīs summas nesasniedz vēl joprojām mistikas miglā tītos trīs miljonus latu, kas no «Latvenergo» aizplūda pirms gadiem sešiem. Ja jau nenomirām no tik lieliem zudumiem, varbūt pieciestu arī tagad konstatētos «pārkāpumus» – esam taču padarīti gana imūni pret līdzīgu izšķērdību.
Tomēr, tā kā esam valsts daļa, savukārt «Latvenergo» – valsts uzņēmums, mums nevarētu būt vienalga, kas un kā to vada, par algu saņemot mūsu kopējos maksājumus. Ja sabiedrībai nav iemesla būt neapmierinātiem, kādēļ tad tomēr vajadzēja padomi mainīt?
Palūkosim, kas tad ir iecelti par jaunās padomes locekļiem. Firmas «Latvijas preču eksports» prezidents un Zemnieku savienības valdes priekšsēdis Roberts Dilba. Juris Ekmanis, kas šajā amatā iecelts laikam tādēļ vien (vai par spīti tam), ka 1997. un 1998. gadā jau šo vietu ieņēmis – tieši laikā, kad risinājās jau pieminētā trīs miljonu afēra. «Lattelekom» direktoru padomes un Maksātnespējas administrācijas loceklis Juris Radzēvičs. Pasaules brīvo latviešu apvienības biedrs Vilis Vītols. Un Andris Liepiņš – vienīgais, kas palicis no iztrenkātās «Latvenergo» padomes. Starp citu, viņiem kā padomes locekļiem būtiski (aptuveni trīskārt) samazināta alga.
Tas viss kopā vedina domāt, ka lielākā un stabilākā valsts uzņēmuma vadības pārbīde tiešām ir politisks gājiens. Turklāt tas izdarīts pēc asfalta ruļļa principa: tik uz priekšu! Bez jebkādām diskusijām (kas ir ļoti raksturīgi pašreizējai valdībai). Lai nomainītu «Latvenergo» padomi, pietika ar 12 minūtēm.
Jaunā slota aizslaucījusi iepriekšējo padomi, ieceļot vietā citu. Vai labāku, profesionālāku? «Latvenergo» valdes priekšsēdētājs Kārlis Miķelsons saprotamu apsvērumu dēļ to neapstiprina un arī nenoliedz, jo faktiski arī viņam zem kājām deg zeme (valdības spertajam solim var sekot nākamais – visas uzņēmuma vadības nomaiņa). Iepriekšējās padomes locekļi savu pēcteču kompetenci apšauba. Paši jaunieceltie padomnieki pauž apņēmību strādāt «efektīvāk» par līdzšinējiem, taču nepaskaidro – kā. Kāds gan tad ir asfalta ruļļa kustības mērķis?
Varam pagaidām pagriezties uz otriem sāniem un nogaidīt, pašreizējā «Latvenergo» valdes priekšsēža mierinājuma ieaijāti: šogad elektrības tarifi nepalielināsies. Tajā pašā laikā būtu pārsteidzīgi ļauties bezrūpīgai dusai: ja nu nomainīs arī K.Miķelsonu, viņa solījumus varbūt varēs ierakstīt skurstenī. Jo ar politiķiem nekad neko nevar skaidri zināt – tāpat kā ar bitēm, piedodiet, ar lapsenēm.
