Jelgavas Dome pieņēmusi lēmumu atjaunot piemiņas zīmi stacijas parkā, kur 13 gadu atradās piemineklis, kas veltīts padomju karavīru uzvarai pie Jelgavas 1944. gada jūlijā.
Jelgavas Dome pieņēmusi lēmumu atjaunot piemiņas zīmi stacijas parkā, kur 13 gadu atradās piemineklis, kas veltīts padomju karavīru uzvarai pie Jelgavas 1944. gada jūlijā. “Ziņās” ne reizi vien publicēti Jelgavas Latviešu biedrības protesti un iebildes, tām pievienojušies arī vairāki sabiedrībā pazīstami darbinieki.
Šajā sakarā pašvaldības galvenais mākslinieks Georgs Svikulis “Ziņām” teica: “Kā latvietis es lielā mērā pievienojos viedoklim, kāds ir Jelgavas Latviešu biedrībai (JLB), taču kā amatpersonai man jāpilda Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valdību vienošanās, un man ir skaidrs, ka stacijas parkā 9. maijā šī piemiņas plāksne tiks atklāta.”
Diskusijas objekts ir trīs reiz trīs metru granīta plāksne, kas ieslīpi pacelsies pusmetru virs zemes. Tās reljefā ir uguns motīvs un vieta tekstam, par kuru vēl Domē nav skaidrības. Teikt, ka šī piemiņas zīme izmainītu parka panorāmu, tostarp skatu uz Lāčplēša pieminekli, droši vien būtu aplam. Taču problēma ir attieksmē pret vēsturi. No 1984. gada, kad stacijas parkā tika atklāts tēlnieces Rasas Kalniņas – Grīnbergas veidotais piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem, līdz mūsdienām daudz kas mainījies.
Minētais Latvijas un Krievijas līgums noslēgts 1994. gada 30. aprīlī Maskavā (no mūsu puses parakstījis Valdis Birkavs), un tas galvenokārt attiecas uz Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību. Taču līgumā iekļauts arī pants par memoriālo būvju un masu apbedījumu uzturēšanu: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas teritorijā, kā arī neliek nekādus šķēršļus mirušo pensionāru un viņu ģimenes locekļu apbedīšanas rituālu veikšanai.
Tādā pašā veidā Krievijas puse nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju dēļ Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu.”
Dokumentā vēl ir jūtams laiks, kad Latvijas teritorijā atradās Krievijas armija, tādēļ arī saprotams punkts par militārajiem rituāliem, godinot viņā saulē aizgājušos.
Kas ir memoriāli un kas ne?
Nekādu papilddokumentu, kas norādītu, kuras memoriālās būves jeb pieminekļi būtu pienācīgi jāuztur, šajā līgumā nav. Te acīmredzot jāvadās no sava saprāta. Vidējās paaudzes jelgavnieki, kas ar elektrovilcieniem braukuši uz Rīgu, droši vien atceras, ka astoņdesmitajos gados blakus peronam sliežu strupceļā stāvēja vagons, ar kuru Jelgavā kara laikā bija ieradies Padomju Savienības maršals frontes komandieris Ivans Bagramjans. Savulaik to, protams, uzskatīja par memoriālu priekšmetu, bet novietot to atpakaļ minētajā vietā, šķiet, neviens negrasās. Tad jau arī dobelniekiem blakus atjaunotajam Kārļa Zemdegas Brīvības piemineklim vajadzētu nolikt uz postamenta tanku, kas tur nostāvēja ne vienu vien desmitu gadu. Bet kā būt ar tā saucamo Stacijas parku, kur pagājušajā gadsimtā Jelgavā atradās vairākas kapsētas? Domei rīcības plāns ir skaidrs, un darbi jau notiek.
Lai raksta nākamās paaudzes
Vienīgā problēma ir uzraksts uz granīta plāksnes. Saskaņā ar Jelgavas Domes 1998. gada 23. decembrī vēl priekšsēdētāja Ulda Ivana laikā pieņemto lēmumu uz tās būtu jābūt uzrakstam latviešu, krievu un angļu valodā: “Karavīriem cīnītājiem pret fašismu.” Tagad Domē ir viedoklis, ka pagaidām, ietaupot līdzekļus, varētu nerakstīt neko – to varētu atlikt uz vēlāku laiku. JLB nākusi klajā ar kompromisu. Kā “Ziņām” pastāstīja biedrības priekšsēdis Paulis Rēvelis, pagājušās nedēļas nogalē JLB kopsapulcē pieņemts lēmums, ka uz plāksnes būtu ieteicams uzraksts: “Totalitāro režīmu upuru piemiņai.” Karavīri gan vienā, gan otrā frontes pusē būtībā ir totalitāro varu upuri. Turklāt turpat netālu ir Baltais krusts, kas piemin vairāk nekā septiņdesmit komunistiskā terora upuru, kuri 1919. gada janvārī tika atrasti Jelgavas cietuma pagalmā.
Grūti pateikt, kāds būs risinājums. Pilnīgi skaidrs ir vienīgi tas, ka nākamziem tuvējo māju bērniem vairs nebūs kalniņa, no kura varētu ziemā paslidināties.
Gadījies dzirdēt kultūras darbinieku domas par to, ka vasarā ir problēmas sarīkot dziesmu svētkus, jo diezgan bieži iekrīt dienas, kad jāizkar karogi ar sēru lentēm. Jelgavā šī problēma sāk izpausties arī telpiski – kur vien stacijas parkā kāju liec, visur kaut kas memoriāls. 1984. gadā atklātā padomju armijas uzvarai pie Jelgavas veltītā pieminekļa autore tēlniece R.Kalniņa – Grīnberga saka: “Nav jau žēl, ka cilvēki taisa kādas piemiņas zīmes. Taču tās jāliek tur, kur kritušos piemin, – kapos. Es vienmēr esmu bijusi pret šo pieminekli stacijas parkā. Taču tolaik padomju armijas veterāni pastāvēja, ka tā ir vieta, no kuras sākās uzbrukums Jelgavai, un toreiz viņu viedoklis bija noteicošais. Uzskatu, ka piemineklim bija mākslinieciski augstvērtīga kompozīcija, oriģināls veidojums, taču darba izpildījums toreizējā kombinātā “Māksla” bija zem katras kritikas. Tehniski piemineklis tika uztaisīts kā pumpaina konservu bundža ar ģipša pildījumu. Jau toreiz paredzēju, ka tas izjuks. Labi, ka tas notika jau brīvā Latvijā, citādi mani tiesātu. Tagad nekāds piemineklis piemineklim nav vajadzīgs.”
R.Kalniņa – Grīnberga uzskata, ka vecajā pieminekļa vietā būtu jābūt labi iekoptai puķu dobei. Pretējā gadījumā mēs Latvijā būsim pirmie, kas kaut kādā veidā ārpus kapsētām atjauno pieminekļus.
***
Lāčplēša (tagadējā stacijas) parka vēsture
Šī vieta kā parks sākta veidot 1910. gadā. Līdz tam šajā rajonā bija Sv.Jāņa draudzes kapi, Literātu kapi, Romas – katoļu kapi un Vecticībnieku kapi.
1932. gadā tur atklāja Lāčplēša pieminekli Jelgavas atbrīvotajiem no Bermonta bandām (autors tēlnieks Kārlis Jansons). Tā ideja – Lāčplēsis uzvarējis Melno bruņinieku un Sarkano pūķi.
1941. gadā vācu okupācijas varas kalpi, draudot ģimenei, pavēlēja autoram nokalt no pieminekļa bruņinieka krustu.
1950. gadā padomju okupācijas vara slepus Lāčplēša pieminekli iznīcināja un tā vietā uzlika Ļeņina pieminekli.
Vēlāk to demontēja, jo pilsētas Centrālajā laukumā tika atklāts jauns Ļeņina piemineklis.
1984. gadā atklāja Rasas Kalniņas – Grīnbergas pieminekli padomju karavīriem.
1989. gadā atklāja Balto krustu 1919. gada komunistiskā terora upuru piemiņai.
1992. gadā atklāja atjaunoto Lāčplēša pieminekli.
1997. gadā demontēja izjukušo pieminekli padomju karavīriem.
Apkopoja Modris Ziemelis
