Vecās Jelgavas koka mājā Filozofu ielā atrodas Neredzīgo biedrības Jelgavas nodaļas telpas.
Vecās Jelgavas koka mājā Filozofu ielā atrodas Neredzīgo biedrības Jelgavas nodaļas telpas. Autobraucējiem šo vietu iezīmē reti sastopama brīdinājuma zīme, uz kuras attēlotas melnas brilles. Biedrības vadītāja Ieva Ežvertiņa teic, ka minētās sabiedriskās organizācijas “sēdeklis” mūsdienās nav galvenais. Par telpu uzturēšanu maksā valsts organizācija –
Reģionālais redzes invalīdu rehabilitācijas dienas centrs.
Agrākais Latvijas Neredzīgo biedrības Jelgavas teritoriālās organizācijas priekšsēdētājs, tagad neredzīgo bibliotēkas vadītājs Guntis Zvīgulis stāsta: “Padomju laikos 1963. gadā dibinātā Latvijas Neredzīgo biedrība bija ļoti bagāta organizācija, kurai piederēja četri nozīmīgi ražošanas uzņēmumi. Arī šajā mājā tagadējā Filozofu ielā bija ierīkota neliela ražotne – redzes invalīdi taisīja sukas, montēja elektriskos slēdžus. Taču līdzīgā uzņēmumā Rīgā darbvietu skaits pat sasniedza 1400. Konkurences nebija, visa peļņa, nodokļu atlaides palika biedrībai. No šīs naudas iznāca pabalsti trūcīgākajiem, daži pat bez rindas dabūja dzīvokļus. Sākoties mežonīgajam kapitālismam, šī sistēma sabruka. Tādas drāšu sukas vai konservu burku vāciņus tagad taču var izgatavot jebkurš uzņēmums. Bet, protams, redzīgajiem tā lieta iet ātrāk.”
Šajos pārmaiņu laikos biedrība tomēr nav izputējusi. Tā pastāv, tiek izdots žurnāls “Rosme”, rīkoti kopīgi izklaides sarīkojumi. Var piebilst, ka neredzīgo bibliotēku apmeklē apmēram astoņdesmit jelgavnieku. Tiesa, aktīvākie ir gados vecāki ļaudis. Tagadējā biedrības priekšsēdētāja I.Ežvertiņa par svarīgāko uzdevumu uzskata palīdzēt likteņa biedriem piemēroties gan savas mājas videi, gan pilsētai un sabiedrībai vispār. Jau gandrīz divdesmit gadu šajā rehabilitācijas darbā viņa ir kopā ar kolēģi Dzintru Spalvu.
“Ja cilvēks ir vājredzīgs vai neredzīgs, parasti ģimene viņu no visiem darbiem atbrīvo. Lai sēž malā, neko neapgāž un nesalauž, nenodara sev ko sliktu. Taču cilvēkam, lai labi justos, vajag darboties. Iespējams, viņš tik labi nenomizos kartupeli, tomēr labāk ļaut viņam to darīt. Dažkārt redzīgais pat nespēj iedomāties, cik daudz var paveikt neredzīgs cilvēks. Tikai vispirms invalīdam ir vajadzīgs psiholoģisks treniņš un līdz ar to arī apziņa, ka daudz ko var iemācīties,” stāsta Dz.Spalva.
“Deviņdesmito gadu sākumā, kad uz Latviju sāka braukt ārzemnieki, mēs reiz gaidījām ierodamies kādu kolēģi no Rietumiem. Mūsējie piedāvāja doties pretī uz staciju, bet atbilde bija: “Kāpēc? Es taču varu pats atbraukt līdz Jelgavai.” Izrādās, ņemt rokās neredzīgā cilvēka atšķirības zīmi – spieķi – daudziem no mums ir psiholoģiska barjera: “Tad taču visi redzēs, ka esmu neredzīgs!”,” piebilst I.Ežvertiņa.
Abu rehabilitatoru darbs sākas ar pacienta pārliecināšanu. Grūtāk esot ar jaunajiem, kas par redzes invalīdiem kļuvuši pēkšņi, viņi sašļūk. Vislabāk rehabilitācijas kursu sākt Rīgā stacionārajā rehabilitācijas centrā. Taču braukt uz Rīgu ne katrs ir gatavs. Tad nu viss šī pacietīgā darba smagums gulst uz Jelgavas Dienas centra rehabilitatorēm. Apmēram puse pacientu tiek apkalpoti mājās. Otra puse ierodas uz nodarbībām Filozofu ielā. Transporta rehabilitācijas dienas centra rīcībā nav, tādēļ mājas vizītēs nākas izlīdzēties ar maršruta autobusiem vai iet kājām. I.Ežvertiņas kundze ir pateicīga ārstēm okulistēm Lūsei un Prolei, uzņēmējiem Dinai Kurzemniecei, Andrim Furmanovam, brāļiem Matjukoviem, Rotari klubam un citiem, kas neatsaka palīdzību redzes invalīdiem.
