SIA «Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvalde» valdes locekli Juri Vidži, SIA «Jelgavas novada KU» valdes priekšsēdētāju Antru Alksni un SIA «Ozolnieku KSDU» valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Prīsi intervē Edgars Kupčs un Gaļina Kudrjavceva.
– Kāda ir jūsu uzņēmuma apsaimniekoto daudzdzīvokļu namu siltināšanas darbu bilance?A.Alksne: Man laikam uz šo jautājumu atbildēt ir visvienkāršāk – Jelgavas novadā pašlaik nosiltinātu māju ir absolūta nulle. Taču nupat bija pēdējā iedzīvotāju sapulce, novada cilvēki aktivizējas par māju apsaimniekošanas jautājumiem. Ļoti daudzos pagastos līdz ar manu atnākšanu liels jaunums bija, kas tā tāda namu pārvaldīšana vispār ir. Pagājušā gada vasaras mēnešos iedzīvotāju sapulces jau tika organizētas un šie jautājumi skaidroti. No Jelgavas un Ozolniekiem atšķiramies ar to, ka tur ir kompakts māju izvietojums. Mēs apjoma ziņā lielākie pārvaldnieki esam Kalnciemā, pārējā novadā pārvaldīšanas lietas rit pašvaki, piedāvājam vai nu apsaimniekot viņu mājas, vai arī pašiem dibināt biedrības namu pārvaldīšanai.– Jelgavas novadā problēma ir tā, ka iedzīvotāji pat negrib saprast, ka pašiem savas mājas arī jāpārvalda?A.Alksne: Tieši tā. Pagājušovasar pati izbraukāju visus pagastus, tagad jau nodibināta virkne biedrību, kur iedzīvotāji paši izprot situāciju un uzņēmušies apsaimniekot savas mājas. Zaļeniekos ir divas, pa vienai Platonē un Glūdā. – Vai iedzīvotājos arvien nevalda uzskats, ka viss pienākas tāpat vien? A.Alksne: Valda gan. Kalnciemā cilvēki saprot, ka pašiem jāmaksā par savu īpašumu apsaimniekošanu un ka mājas jāpārvalda. Taču tur ir cita problēma – nesen uzceltā daudzdzīvokļu māja nekalpo par piemēru, ka jaunā ēkā siltumam jātērē mazāk. Šajā namā apkure katrā dzīvoklī nodrošināta ar elektrību, varat parēķināt, cik tur tērē siltumam…– Kā sokas ar siltināšanu Ozolniekos? Viss sākās ar lielu «pompu», ka būs daudz siltinātu māju īsā laikā, bet beigās sanāca nesaprašanās un ar siltināšanu nesokas… M.Prīsis: Ozolniekos pašlaik no deviņiem ar būvniekiem noslēgtajiem līgumiem divi lauzti, jo viena firma bankrotēja. Vienā no deviņām mājām darbi ir pabeigti, vienā martā tos plānots pabeigt, bet fasādi laikapstākļu dēļ varbūt varēs nokrāsot tikai aprīlī. Piecas mājas nobalsojušas, ka turpina sadarbību ar pašreizējo būvnieku un līgumus nelauž, tāpēc darbi atsāksies un līdz jūnijam tiks pabeigti. Pārējām divām ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA) tiek saskaņota dokumentācija, tad tiks izsludināti siltināšanas konkursi. Paralēli šīm deviņām mājām vēl divas iesniegušas projektus LIAA, tie ir akceptēti, līdz ar to 11 mājām jau ir līgumi ar LIAA, bet vēl četrām ēkām dokumentācija tiek gatavota un mājas pieņem lēmumus. Divas no tām atrodas Brankās, pārējās – Ozolniekos. – Kā vērtējat renovāciju norisi, ņemot vērā, ka bankrotējušās firmas īpašnieki saistīti ar uzņēmēju, kas darbus turpina?M.Prīsis: Bija divas problēmas, kāpēc darbi iekavējās un netika pabeigti pagājušajā vasarā. Viena lieta ir, ka būvnieks uzņēmās pārāk daudz un visām deviņām mājām nespēja nodrošināt strādniekus, materiālu un naudas plūsmu. Līdz ar to kaut kādā brīdī vienkārši pietrūka resursu, un viņš vērsās mūsu uzņēmumā, lai sāk maksāt par padarīto. Tad «Ozolnieku KSDU» vērsās bankā pēc kredīta, bet pagāja kādi divi mēneši, kamēr iedeva. Līdz ar to process ievilkās. – Kas ir tā veiksmes atslēga, kāpēc Ozolniekos iedzīvotāji grib siltināt savas mājas?M.Prīsis: Ozolnieki ir pagastiņš, kur iedzīvotājiem ir savstarpēji labas attiecības, cilvēki cits citu ļoti labi pazīst. Jau tad, kad Ozolniekos sākām organizēt pirmās sapulces par siltināšanu, viena māja pieņēma lēmumu siltināt, bet nākamajā dienā pie manis jau bija iedzīvotāji no trīs citām mājām ar jautājumu, kāpēc vispirms esam uzrunājuši tos, nevis viņus. Ozolniekos, ja tā var teikt, ir tāda kā sacensība – ja viens kaut ko sāk, otram arī to pašu vajag. Tomēr ne visās mājās valda vienprātība. Divām ēkām esam sagatavojuši dokumentāciju, atnāk vienas mājas iedzīvotāji, vīrietis uzskata sevi par būvniecības ekspertu, un pierunāt viņu siltināt māju nevar. Viņam ir viedoklis, ka pēc siltināšanas visām mājām krīt nost sienas un brūk jumti. Ja pārējiem nav intereses un māju pārstāv tikai viens tāds viedoklis, ar siltināšanu uz priekšu neiet. Nav jau spiesta lieta. No otras puses, ja paskatās globāli, mājas apsaimniekotājam no ēkas siltināšanas ieguvuma nav. Ja domā filosofiski, var pieņemt, ka siltinātā mājā iedzīvotāji spēs nomaksāt rēķinus, jo tie būs mazāki. Pašlaik «Ozolnieku KSDU» ar renovācijas projektiem strādā trīs cilvēki, kuri par to nesaņem nekādu papildu samaksu. Viņi tāpat kā juristi un iepirkumu komisija to veic darbu apvienošanas kārtībā. Bet mēs kā siltuma ražotājs beigās iegūstam tikai to, ka no mums pērk mazāk siltuma. Tādējādi tas vairāk ir kā sociāls projekts – palīdzam iedzīvotājiem sakārtot savas mājas. A.Alksne: Daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanas izmaksu apmērs pašlaik ir tik liels, ka kaut kāds uzkrājums kapitālu remontdarbu veikšanai neveidojas. Svarīgākais ir darbs ar iedzīvotājiem. Novadā šo jautājumu esam sākuši pastiprināti risināt, un divas biedrības ir jau gatavas startēt siltināšanas projektā. Tuvākajā laikā šo iespēju piedāvāsim kādā no Kalnciema mājām. Arī Jelgavas novada pašvaldības Attīstības nodaļa mums nāk talkā. Problēma ir tā, ja mājā uzrodas kāds «ņaudētājs», – viņš var likvidēt 30 procentu visas iniciatīvas. – Kā ar siltināšanu veicas Jelgavā? Vai arī trešdaļu aktivitātes spēj likvidēt pretinieki?J.Vidžis: Jelgavā šis process savulaik tika nobremzēts, jo pret siltināšanu bija viens deputāts, un arī «Zemgales Ziņas» rakstīja par siltināšanas neveiksmēm. Nepaspēja vēl nosiltināt māju, kad cilvēks jau sāka teikt, ka darbs nav izdarīts kvalitatīvi. Jūs to diedziņu pavilkāt līdzi. Jelgavā siltināšanas ziņā iedzīvotājus var sadalīt divās daļās pēc tautības. Skeptiskāk noskaņoti ir tie, kas runā krieviski, bet latvieši ir daudz optimistiskāki, viņi šos jautājumus pieņem daudz racionālāk. Pašlaik par siltināšanu pieņemti 19 lēmumi, 16 iesniegti LIAA, 12 līgumi parakstīti un vēl divi sagatavoti, izsludināti seši iepirkumi, noslēgušies vēl seši, bet saskaņots iepirkums diviem, no tiem viens realizēts – Raiņa ielā 3. Šeit var redzēt to trijstūrīti, kā siltināšana kļūst pieprasīta. Sarunu procesā ir vēl 70 – 80 māju, kurām ir veikti energoauditi un kur cilvēki sapratuši – tas ir jādara! Cilvēki jautā, kad siltinās māju Brīvības bulvārī 28. Šajā mājā cilvēki domā tā – šodien nolēmām, rīt sāksim darīt. Taču tā var tikai par savu naudu. Ja mēs gribam dabūt 50 procentu, tad mums jāgaida, kad LIAA, kurā ir ļoti daudz speciālistu, bet lemj laikam tikai daži, visu saskaņos. Vai tas ir pareizi, varu salīdzināt ar divām Vācijas projektā renovētajām mājām. Izmantojām citas valsts – Vācijas – budžeta naudu, redzu, kāda bija viņu un kāda ir mūsu speciālistu attieksme. Vācieši teica – jā, jums ir jāuztaisa, lai būtu 50 procentu siltuma ekonomija, tāpēc kopīgiem spēkiem domāsim, kā to izdarīt! Esmu Latvijas patriots, tomēr man ir žēl, ka mūsu attieksme ir – nedod Dievs, ka mums kaut kas neizdosies, jo tūlīt mūs sarās. Latvijā kā minimumu pēc renovācijas prasa tikai 20 procentu siltuma ietaupījumu. Taču domāju, ka siltināšana vēl ies uz priekšu. Kamēr šī lieta neaizies Rīgā, tikmēr atbalsta līdzekļu vēl pietiks. – Tad kavēšanās ir iedzīvotāju pierunāšanā vai dokumentu saskaņošanā LIAA? Vai tad, ja aģentūra nekavētos ar izskatīšanu, Jelgavā būtu nosiltināts jau divdesmit māju?J.Vidžis: Divdesmit varbūt ne, bet desmit gan. Par LIAA labāk nevajag runāt, lai nebojātu garastāvokli. Ir lietas, ko varam ietekmēt, un ir tādas, ko nevaram. Liela problēma tagad ir celtnieku trūkums. Pagājušogad Rīgā bija ļoti daudz ne tikai dzīvojamo māju, bet arī skolu un bērnudārzu siltināšanas projektu. Tur cenas ir citas, celtnieks arī skatās, kur iespējams nopelnīt. Tāpēc redzu, ka Jelgavā siltināšana var kavēties, jo nebūs celtnieku. Jebkuru speciālistu arī negribam ņemt, jo, kas notiks, ja būvuzraugs nebūs klāt? Mums jau ir viena māja, kur par bargu naudu labojam celtnieka brāķus. Nenosaukšu, kur tas ir, par to informēsim, kad beigsim labot, – kur noved celtnieka, būvuzrauga un autoruzrauga bezatbildība. – Vai problēma nav tā, ka būvniecības izmaksas ir augušas, bet projektos tās ir mazākas? Tādējādi samazinās atbalsta summa – iedzīvotājiem jādomā, vai pašiem segt pārpalikumu. J.Vidžis: Tā ir vēl viena problēma. M.Prīsis: Piemēram, ja LIAA apstiprinājis projektu par 100 tūkstošiem latu, bet iepirkumā lētākais būvnieks piedāvā darbu veikt par 120 tūkstošiem, jāsasauc iedzīvotāju sapulce un jājautā – vai esat gatavi, ka LIAA maksā 50 tūkstošu, bet jūs – 70. Lielākoties iedzīvotāji pateiks – mums vairs nevajag nekādu iepirkumu. Te mēs atgriežamies pie problēmas, ka projektētājs sagatavo tāmi, bet, kamēr LIAA izskata dokumentus, iepirkums notiek tikai pēc gada, un šajos ekonomiskajos apstākļos būvniecības izmaksas mainījušās. A.Alksne: Mums ir līdzīga pieredze ūdenssaimniecības projektos. Biznesa plāns tiek rakstīts šā brīža situācijai, bet līdz realizācijai tas, iesprūstot ierēdņu gaiteņos, nonāk tikai pēc diviem gadiem. Tāpēc pozitīvi skatos uz ieceri, ka nākamajā plānošanas periodā arī šie līdzekļi tiks novirzīti sadalīšanai pašvaldībām. – Ja nebūtu ierēdņu garo gaiteņu, varbūt mums būtu vairāk tādu vēja tuneļu, kuros ES nauda izsaimniekota…J.Vidžis: Vēja tuneļi jau nav ikdiena. Dzīvojamajā mājā ir rutīna labā nozīmē, kur kļūdīties būtu grūti, lai gan iespējas izsaimniekot naudu pastāv. Vācieši mums ir iemācījuši, ka viss jāizdara kārtīgi, jo, ja kaut kas nebūs atbilstoši, tas kā bumerangs atnāks atpakaļ. Piemēram, ļoti slikti, ka mums neizdevās Raiņa ielas 3. mājas dzīvokļu īpašniekus pierunāt nomainīt apkures sistēmu. Tas izmaksātu mazliet vairāk, toties desmit vai 15 gadu tur nevajadzētu veikt remontus. – Ozolniekos bija nosacījums, ka renovēs tikai tad, ja veiks kompleksus darbus.M.Prīsis: Ozolniekos pilnīgi visām mājām tiek mainīta apkures sistēma, to būvējam no jauna pēc cita principa. Vērtēt gan varēs aprīlī, kad Meliorācijas ielā 19 darbi būs īstenoti.Taču, atgriežoties pie kavējumiem, jāatzīst – trūkst ne tikai būvnieku. Liela problēma ir arī sastatnes. Pagājušovasar Ozolniekos darbi nenotika tikai tāpēc, ka to nebija. Būvnieks bija paredzējis tās salikt ap visām mājām, bet reāli pieejamas bija vien piecu metru platumā, ko uzkrāva visā mājas augstumā, nolīmēja māju, tad demontēja sastatnes, pārnesa blakus un atkal sastellēja. Gan laika, gan naudas izteiksmē tās ir pavisam citas izmaksas. – Celtnieku trūkums ir problēma, vairums izbraukuši?J.Vidžis: Pamazām jau atgriežas. Problēma cita – buma laikā katrs sevi uzskatīja par celtnieku, ja tikai ķieģeli mācēja pienest. Tagad atnāk it kā celtnieks, prasu, lai parāda izglītības dokumentu, bet viņš saka – iemācījies pašmācības ceļā. Vai tad tas ir speciālists? Varbūt pašu darbu tā var iemācīties, bet organizēt darbus, nodrošināt darba drošību… Tā ir tā ēnas puse, ko mēs vēl diezgan ilgi izjutīsim. Celtnieku trūkuma un cenu kāpuma dēļ arī nesākām Brīvības bulvāra 28 renovāciju, ko domājām pabeigt līdz apkures sezonai. Pie vainas bija piedāvātā cena, tad māja atteicās. Tomēr cilvēki beidzot ir sapratuši, ka jāsiltina. A.Alksne: Tagad var redzēt pozitīvos piemērus. Pirms laika iedzīvotāji interesējās par 800 kvadrātmetru desmit dzīvokļu māju, bet nebija, ko parādīt. M.Prīsis: Zemgalē siltināšanas bumu radīja NĪP radītā iespēja atvērto durvju dienās apskatīt klātienē siltinātās mājas. Tika parādīti reāli projekti, brauca no Bauskas, Krustpils, Jēkabpils, Ozolniekiem. – Parunāsim par māju apsaimniekošanu. Vai iedzīvotāji, ņemot vērā krīzes izskaņu, sāk labāk maksāt? Vai pēdējo piecu gadu laikā maksa par kvadrātmetru ir mainījusies?J.Vidžis: Apsaimniekošanas maksu nosaka paši iedzīvotāji – dzīvokļu īpašnieki. Ņemot vērā ekonomisko situāciju, mēs gribētu celt savu speciālistu algas. Bet, ieejot mājas sapulcē un it sevišķi pasakot, ka Vidžim vajag lielāku algu, kas būs? Dabiski, ka uzreiz pateiks nē. Ja cilvēks var noteikt, maksāt vai ne, viņš izvēlēsies nemaksāt. Tā ir liela problēma, jo tad sākas – nosaka apsaimniekošanas maksu 14 santīmu uz kvadrātmetru, un pieci santīmi ir kā administratīvie izdevumi apsaimniekotājam. Tad saka – vai, kur liela maksa pārvaldniekam! Taču, ja apsaimniekošanas maksu noteiks latu kvadrātmetrā, kas atbilst uzturēšanas izmaksām, tad tie administratīvie izdevumi būs tikai pieci procenti – tie paši pieci santīmi. Esam izanalizējuši parādu situāciju. 2009. gadā bija krīzes augšējais punkts, kad parādi dubultojās. Pēc tam 2010. un 2011. gadā maksājumu disciplīna uzlabojās. Mums ir ieguvums, ka Jelgavā atšķirībā no citām pilsētām pats siltumapgādes uzņēmums iekasē no katra dzīvokļa naudu par apkuri. Mīts ir uzskats, ka kopīpašumā viens dzīvokļa īpašnieks neatbild par otra īpašumu. Ja mums divatā piederētu viena mašīna, vai mēs nedomātu par to, vai otrs var samaksāt par mašīnu? Diemžēl Latvijā ir izteikts banku lobijs, kas likumos «stumj cauri» tādus labojumus, ka domāju – abi novadi paliks bez biksēm. Darba kārtībā ir labojumi Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā par parādu piedziņu – sanāk, ka pārvaldnieka pienākums ir maksāt tiesāšanās izdevumus. Taču pārvaldnieks pie savu pakalpojumu parādiem nemaz netiks, jo vispirms tiks apmierinātas banku kā hipotekāro kredītu devēju intereses. Bankas jau berzē rokas. – Ar cik mājām Jelgavā noslēgti pārvaldīšanas līgumi?J.Vidžis: Līdz pagājušā gada beigām no 400 mājām līgumi noslēgti ar 245. Tas veido ap 80 procentu no mūsu apsaimniekotās platības. Faktiski tikai 48 no 245 līgumiem noslēgti saskaņā ar jauno likumu. Tātad 198 līgumi ir likumam neatbilstoši, nederīgi. Vēl 29 līgumi nākuši klāt, jo iedzīvotāji pārņēmuši mājas no pašvaldības un mūs izvēlējušies kā pārvaldnieku. Tāda ir statistika, kaut arī rīkojām seminārus, turklāt divās valodās. Tie, kas tos apmeklēja, zina, kāpēc jāslēdz līgumi. Galvenās tēzes ir – dzīvokļu īpašnieki atbild par mājas saglabāšanu un uzturēšanu, dod pārvaldniekam darba uzdevumu un nodrošina finansējumu. – Līdz šim šī kārtība nedarbojās?J.Vidžis: Līdz šim valdījusi iepriekšējās formācijas domāšana – ka viss pienākas tāpat. Ka, maksājot desmit santīmu par kvadrātmetru, var visu izdarīt. – Bet vai tie, kas pārvaldīšanas līgumus noslēguši, ir ieguvēji, salīdzinot ar tiem, kas dzīvo bez līgumiem?J.Vidžis: Nē. Ja mēs būtu burta kalpi, tad visiem tiem, kas par pārvaldnieka izvēli nav lēmuši, pašvaldības pienākums būtu tādu norīkot. Tur ir pavisam citi pārvaldīšanas principi, citas cenas. Faktiski pašvaldība mūs par tādu jau ir iecēlusi. Tām mājām, kuras par pārvaldnieku nelemj un rada bīstamību apkārtējām ēkām, ir visas vecās ēkas. Receptes, kā piespiest noslēgt līgumu, nav. Pietrūkst pātagas. – Kāpēc Asteru ielā 4 vienā mājā ir tik lielas atšķirības apkures rēķinos? Pusei mājas ir viena summa, otrai – pavisam cita! J.Vidžis: Tur ir divi siltummezgli, divas siltuma uzskaites. Tēlaini sakot, varbūt vienā pusē netur logus vaļā un taupa enerģiju. – Meliorācijas ielā 21 Ozolniekos saņemts rēķins, kur ūdenim piemērots liels koeficients, tāpēc sanāk maksāt vairāk, nekā noteikts ar tarifu. Kāpēc?M.Prīsis: Koeficienti tiek piemēroti, ja mājas kopējā skaitītāja rādījums ir lielāks par to summu, kas veidojas, saskaitot dzīvokļu atsevišķo skaitītāju datus. Lai māja norēķinātos par starpību, tā ar koeficienta palīdzību tiek sadalīta proporcionāli katram dzīvoklim un patērētajam ūdenim. Ozolniekos ir problēma, ka ūdens skaitītāji nav verificēti. Tāpēc arī rodas kļūdas. A.Alksne: Šajā gadījumā būtu jāizmanto pātaga, lai iedzīvotāji, ja negrib mainīt vai verificēt skaitītājus, maksā nevis pēc nepareiziem skaitītāju rādījumiem, bet gan atbilstoši normatīvos noteiktajam kubikmetru skaitam uz katru cilvēku. Mēs nevaram atnākt un atrisināt problēmas dzīvokļu īpašnieku vietā. Tagad visos pagastos skaitītājus maina «uz urrā», jo citādi par ūdeni jāmaksā ļoti daudz. J.Vidžis: Ministru kabineta noteikumi nosaka – ja dzīvokļu īpašnieki nav lēmuši citādi, izmanto noteiktu metodi, lai norēķinātos par ūdeni. – Kāpēc ir māju vecākie, kuri neprot valsts valodu? Tāda situācija ir Ganību ielā 57, turklāt mēs kā dzīvokļu īpašnieki neesam pat viņu ievēlējuši, laikam NĪP iecelts. Kad NĪP sarīkoja sapulci, uzdevu mājas vecākajam jautājumu, taču viņš pat nesaprata to. J.Vidžis: Šajā mājā ir noslēgts pilnvarojuma līgums, paši dzīvokļu īpašnieki ievēlējuši pārvaldnieku. Tas nav mūsu «ieliktenis», bet dzīvokļu īpašnieku pārstāvis, jātiek pašiem galā. Par valsts valodas zināšanām runājot – tās ir savstarpējas privātas attiecības. Ja viņš labi dara savu darbu, lai kādi nacionālisti būtu iedzīvotāji, jāzina, kur šis jautājums jāpiebremzē. Ja kundze ir dzīvokļa īpašniece un apgalvo, ka mājas pārvaldnieku nav vēlējusi, viņai ir tiesības rīkot mājas sapulci vai lēmumu pieņemt aptaujas veidā, pašai izvirzot citu kandidātu. Taču saku lielu paldies tiem cilvēkiem, kas uzņemas pārvaldnieka pienākumus un tos pilda. Dzīvokļu īpašnieki bieži vien nenovērtē šos cilvēkus, jo viņš ir palīgs ne tikai mums, bet arī dzīvokļu īpašniekiem. – Asteru ielā 4 jau divus gadus vienistabas un trīsistabu dzīvokļos nestrādā dvieļu žāvētāji, nekādi nevaram panākt remontus. J.Vidžis: Šajā mājā paši dzīvokļu īpašnieki nav pieņēmuši lēmumu, ka jāveic remonts. Jebkurš kopīpašnieks var veikt remontdarbus un pēc tam piedzīt izdevumus proporcionāli no citiem īpašniekiem. Taču pārvaldnieks pats uz savu galvu to nevar darīt! Ja to izdarīšu, cilvēki pateiks «paldies» un nesamaksās. Tā ir liela māja ar septiņām kāpņu telpām, 105 dzīvokļi, lēmums jāpieņem visiem. Tomēr esam atraduši veidu, kā balansēt cauruļu sistēmu, sākam jau to darīt.
