«Ozolnieki/Poliurs», kļūdami par Latvijas čempioniem volejbolā, piesaistījuši šim sporta veidam daudz uzmanības. Neliela pagasta komanda, par spīti paredzētajam, uzvarējusi Rīgas volejbolistus.
«Ozolnieki/Poliurs», kļūdami par Latvijas čempioniem volejbolā, piesaistījuši šim sporta veidam daudz uzmanības. Neliela pagasta komanda, par spīti paredzētajam, uzvarējusi Rīgas volejbolistus.
Uzvara top visiem kopā
Katra spēle tika kupli apmeklēta, un līdzjutēji redzēja – panāktais nav viena cilvēka darbs. Panākuma kaldināšanā piedalījušies daudzi.
Volejbola spēles tradīcijas Ozolniekos ir senas – jau sešdesmitajos gados notikuši treniņi. Ozolnieku Sporta kluba prezidents Rolands Baranovskis atzīst, ka tolaik iedzīvotājiem tas drīzāk bijis hobijs, ar ko nodarboties pēc darba. 70. gados pagastā volejbols sācis attīstīties aktīvāk. Parādījušies arī rezultāti, bet jau 1982. gadā Ozolnieku volejbola komanda kļuvusi par valsts čempioniem un PSRS Arodbiedrību kausa ieguvējiem. Atkārtoti čempionu titulu komanda ieguva 1984. gadā.
– Šā gada uzvara mums ir augstākais sasniegums pēc neatkarības iegūšanas. Tā ir vērtīga uzvara. Negribu apgalvot, ka agrāk volejbols bija mazāk attīstīts, tomēr pašlaik ap to virmo vairāk kaislību, čempionu nosaukumam ir lielāka nozīme, izdevies iekustināt publiku, – uzskata R.Baranovskis.
Uzvara
Kad Ozolnieku komanda atsāka sadarbību ar tagadējiem sponsoriem, spēlētāji vēl nebija izvirzījuši mērķi uzvarēt, taču bija apņēmušies visu darīt ar maksimālu atdevi, nopietni. Pagājušajā gadā nolēmuši, ka pienācis laiks konkrētiem mērķiem – cīnīties ne zemāk kā par otro vietu Latvijas čempionātā un, ja iespējams, – par zelta medaļām.
– Uzvara, protams, galvenokārt ir pašu vaininieku – trenera un komandas – nopelns, jo viņi volejbolu spēlē ar pilnīgu atdevi un profesionāli, – tā R.Baranovskis.
Savukārt treneris Juris Deveikus piebilst: – Tas, ka tagad sākam apspriest mūsu volejbolistu panākumus, patiesībā ir Rolanda Baranovska nopelns. Lai arī kādi laiki komandai bija jāpārdzīvo, vienmēr varējām rēķināties ar viņa atbalstu.
Treneris
«Ozolnieki/Poliurs» treneris Juris Deveikus par sevi stāsta:
– Ar volejbolu nodarbojos jau no bērnības. Daudz kur bijis jāspēlē, tāpēc visu uzskaitīt nebūtu interesanti. Esmu spēlējis Padomju Savienības un Latvijas izlasēs, piedalījies Eiropas čempionātā, Pasaules kausa izcīņā. 1982. gadā pārtraucu sporta gaitas un sāku strādāt par treneri vienlaicīgi gan ar bērnu, gan ar jauniešu komandām. Tieši pieredzei darbā ar bērniem ir ļoti liela nozīme, jo trenēšanas būtību esmu apguvis, sākot no nulles. Liela nozīme bijusi arī tam, ka dzīvē man laimējies strādāt ar ļoti labiem treneriem, no kuriem es daudz ko varēju mācīties.
R.Baranovskis saskaitījis, ka sezonā komanda aizvadījusi 350 treniņu (kopā ar spēlēm) un laikam vienu reizi sezonas laikā uz tiem nav ieradies treneris. Ja no tāda skaita tiek nokavēta viena nodarbība un tā pati attainojošu iemeslu dēļ, tas vien jau liecina par attieksmi.
Sponsori
Ozolnieku komandas pārstāvji atzīst, ka ar galveno materiālo atbalstītāju viņiem ir paveicies. Sponsora pozitīvā attieksme pret volejbolu ir ļāvusi komandai uzvarēt, jo šis sporta veids, vismaz līdz šim (pirms ļoti apmeklētajām fināla spēlēm), netika uzskatīts par tā vērtu, lai naudu ieguldītu arī pilsēta. Tāpat kā jebkurā sporta veidā, arī volejbolā svarīgs ir pat vismazākais atbalsts. Bez lielajiem sponsoriem – firmas «Poliurs» – komandai palīdzējuši arī «Fiksers», «Jenss», «Auto remonts», «La Flora», «Alianse», «Rīga taksi», «Tērvetes alus», kuru atbalsts spēlētājiem arī bijis svarīgs. Tagad Ozolnieku volejbolistiem radusies iespēja piedalīties Eiropas kausa izcīņā, vairākos starptautiskos turnīros, taču bez sponsoru atbalsta tas faktiski nav iespējams.
«Poliurs» ģenerāldirektors Viktors Melnacis atzīst:
– Naudu prasīt nāk daudzi, bet ieguldīt kaut kur jēga ir tikai tad, ja ieceres ir nopietnas. Ar volejbolu tā ir. Tikko Ozolniekos noorganizējām volejbola grupu arī jauniešiem, jo nodarbības atrauj viņus no bezmērķīgām izklaidēm – dzeršanas, smēķēšanas. Tas, ko paveica lielā komanda, jaunajiem ir fantastisks piemērs. Nevaru apgalvot, ka ieguldām lielus līdzekļus. Varbūt Jelgavai un Ozolniekiem tā ir krietna summa, bet Rīgā tas vairs neliktos daudz. Tāpat to nevar salīdzināt ar līdzekļiem, kas tiek ieguldīti, piemēram, hokejā vai basketbolā. Cenšamies palīdzēt ar algām, stipendijām. Vairāk tieši ar stipendijām, jo daudzi mūsu volejbolisti studē. Domāju, arī tas parāda komandas līmeni – cilvēki strādā, mācās un vēl ar pilnu atdevi spēlē. Nevar apgalvot, ka palīdzam vienpusēji. Pateicoties spēlētājiem, mūsu uzņēmums tiek reklamēts, iegūstam arī nodokļu atlaides.
Komanda
«Ozolnieki/Poliurs» varbūt nekļūtu par čempioniem, ja nebūtu tieši spēlētāju, kas ar tādu atdevi cīnījās par uzvaru. Trenera raksturojumā par katru no viņiem nojaušams lepnums un gandarījums par paveikto:
– Ivo Baranovskis. Domāju, ka šī bijusi viena no labākajām viņa sezonām. Esmu ļoti pateicīgs, ka Ivo volejbolam varēja veltīt tik daudz laika, jo viņš vēl mācās un ļoti daudz strādā. Diemžēl augstskolā vajadzēja paņemt akadēmisko gadu, jo visu apvienot nebija iespējams. Tāpēc kaut kādā ziņā Ivo ir zaudējis, bet komanda, protams, tikai ieguvusi. Strādāt ar Ivo nav nekādu problēmu.
Uldis Balodis diemžēl šajā sezonā maz spēlējis, un tam ir nopietns iemesls – trīsreiz gūta kājas trauma –, tāpēc viņam nebija iespējas parādīt visu savu potenciālu.
Uldis Puriņš pie mums atnāca pirms divām sezonām. Ar viņu ļoti daudz strādājām, jo puisim bija diezgan vāja tehnika. Pēdējā sezona pierāda, ka neesam velti viņu uzaicinājuši. Panākumi gūti, pateicoties Ulda pašaizliedzīgajai un nopietnajai attieksmei pret treniņiem – viņš neizlaida nevienu, ļoti uzmanīgi uzklausīja jebkuru padomu.
Mārtiņš Jansons pie mums ieradās no Rīgas Diagnostikas centra komandas. Ar šo volejbolistu ir viegli strādāt. Es neesmu sastapis daudzus tik ļoti volejbolā iemīlējušos cilvēkus. Un tam, ka viņš šogad tika apbalvots kā labākais aizsargs, pilnībā piekrītu. Mārtiņš bieži paliek vēl pēc nodarbībām trenēties, turklāt viņš arī mācās.
Andreju Jamrovski uzaicinājām kopā ar Vladislavu Hotuļevu. Abi vēl bija ļoti jauni un nepieredzējuši. Radās iespaids, ka viņi jau agrāk varēja sākt spēlēt daudz labāk. Kādu laiku abi domāja, ka visu māk un ir paši labākie, bet, kad es izvirzīju pretenzijas, gan Andrejs, gan Vladislavs bija pat izbrīnīti. Puiši bija jāpārliecina, ka abiem vēl daudz jāmācās. Sezonas beigās Andrejs parādīja ļoti labu spēli, ko vairs nevar salīdzināt ar sākumu.
Sergejs Romanovskis. Par viņu varētu stāstīt ļoti daudz. Sergejam bijusi ļoti grūta spēlētāja karjera, jo pie mums viņš ieradās no izjukušas komandas. Ilgi meklējām viņam atbilstošu spēlētāja ampluā, tāpēc vairākas reizes Sergejam bija jāmaina savs spēles stils.
Vladislavs Hotuļevs. Potenciāls viņam ir liels. Ceru, ka izmaiņas uz labo pusi, kas parādījās pēdējās spēlēs, tikai turpināsies. Kad volejbolists sāka ieklausīties viņam teiktajā un izpildīt to, Vladislava spēle krasi uzlabojās. Tas, ka viņš tika apbalvots kā labākais komandas spēlētājs šajā sezonā, domāju, ir avanss.
Vitālijs Birjukovs uz komandu atnāca nesen un ar savu klātbūtni vien pacēla komandas noskaņojumu un cīņassparu. Jau Vitālija frāze «esmu atnācis, lai uzvarētu, nevis tikai piedalītos» liecina, ka puisis ieradies spēlēt un uzvarēt. Viņam gan arī bija smaga trauma, tāpēc Vitālijs nevarēja piedalīties spēlēs ar pilnu atdevi, bet visas reizes, kad izgāja laukumā kritiskos brīžos, viņš uzlaboja rezultātu.
Laurim Krievānam vajadzēja cīnīties par vietu pamatsastāvā, tāpēc viņam šajā sezonā varbūt neiznāca spēlēt tik daudz, cik puisis varēja. Izšķirošās spēlēs, kad Lauris izgāja laukumā, viņš komandai deva maksimālu labumu. Visas reizes laukumā Lauris tikai stiprināja spēles gaitu.
Aleksandrs Grigorjevs ir komandas kapteinis – tas liecina par Aleksandra nozīmi pārējo sportistu vidū. Viņš ir mūsu vadošais volejbolists gan spēlē, gan treniņos, gan ārpus zāles sienām. Uz Aleksandru vienmēr var paļauties. Mums ir paveicies, ka komandai ir tāds kapteinis.
Aleksandrs Kiseļevs diemžēl nevarēja daudz spēlēt, jo ir ļoti aizņemts darbā. Tomēr visās situācijās, kad viņš dodas laukumā, var paļauties, ka tiks darīts viss, kas būs viņa spēkos.
