Kaut arī “Ziņas” diezgan ticami rakstīja par spokošanos Jelgavas pilī, es tomēr palieku stingri pārliecināts, ka pasaulē neeksistē ne spoki, ne rēgi, ne arī kādi citi līdzīgi mošķi.
Kaut arī “Ziņas” diezgan ticami rakstīja par spokošanos Jelgavas pilī, es tomēr palieku stingri pārliecināts, ka pasaulē neeksistē ne spoki, ne rēgi, ne arī kādi citi līdzīgi mošķi. Taču jāatzīst, ka vienreiz mūžā kaut uz īsu brīdi gandrīz vai biju gatavs atteikties no savas pārliecības. Tas notika tā.
Tūlīt pēc kara biju apmeties Kurzemē Remtes pagasta Bēķos ap pusotra kilometra aiz Blīdenes stacijas. Māja bija pussagrauta, taču vienā galā izdevās uzmeistarot kaut ko līdzīgu istabai. Otrā galā tādā pašā veidā iekārtojās arī Šķesteru pāris. Divi vecīši ap septiņdesmit gadu vērtē. Viņu dēls Jānis ar savu ģimeni bija noenkurojies Spriņģu muižā un strādāja par dzelzceļa strādnieku Blīdenes un Jostu stacijā. Šķestermamma bieži pievakarēs gāja dēlu apciemot un bija šim nolūkam izraudzījusi taku, kas veda cauri laukiem garām sašautam krievu tankam T – 34. Tas bija dabūjis sānos ar tanku dūri un pamatīgi izdedzis. Tanka tornis gulēja, aizsviests kādus desmit metrus sāņus. Vrakā iekšā mētājās apogļojušies tankistu kauli. Tas nebija nekas sevišķs, jo tolaik apkārtnē bieži atrada pavirši ar zemi apkārpītus kritušos no abu pušu armijām. Gandrīz katru vakaru Šķestermamma, pārnākot no ciemiem, bija gatava zvērēt, ka, tuvojoties tankam, dzirdama zvanu skaņa.
Tā vienreiz jau labi pavēlu pēc kaimiņienes kārtējā stāsta par varmācīgi mirušo dvēseļu apzvanīšanu manai pacietībai pienāca gals. Mums ar drauģeli Oliņu Robi kādā vecā bunkurā bija savākts vesels arsenāls – pāris vācu karabīņu, krievu mašīnpistole PPŠ, triecienšautene, vairākas kastes ar patronām, rokas granātām, tola briketēm, detonatoriem un rulli Bikforda auklas. Visas šīs mantas bijušajā Kurzemes katla frontes joslā bija atrodamas bez sevišķām pūlēm.
Bija mēnessgaismas pielieta augusta nakts. Uzkāris kaklā triecienšautenes, gāju klausīties “dvēseļu apzvanīšanu”. Bija tik kluss, ka vai ausīs džinkstēja. Uzmanīgi likdams pēdas, tuvojos tanka vrakam. Un, kad līdz tam palika kādi simt soļi, pēkšņi sastingu pussolī. Sitiet vai nost, taču no tanka atskanēja kaut kas līdzīgs vieglai zvanu skaņai! Piesitienu intervāli tādi nevienādi. Ka tevi nelabais! Vai man rādās, vai arī patiesi skan!? Lēni nolaidos uz ceļgala un klausījos. Nudien, skanēja! Klusi noņēmu no pleca šaujamo, uzvilku aizslēgu un grūdu kārtu tankam virsū. Klusajā naktī ļembasts iznāca tik skaļš, ka likās, ka to varēja dzirdēt pat Brocēnos… No tanka izlēca četras ēnas un aizjoza pa lauku. Skaidrs, ka lapsu mamma ar savu famīliju, grābstīdamās ap kauliem, bija skandinājusi tankā sabirušos bleķa gabalus. Te tev bija kritušo gari un apzvanīšana! Steidzīgi tinos uz mājām, lai atkal noraktu triecienšauteni, jo uz šo “trobeli” varēja atskriet “stribuki” (izstribiteļi – bruņoti formējumi cīņai ar nacionālajiem partizāniem – red.) no Remtes, un tad būtu vakars…
Kad atstāstīju notikumu kaimiņienei, viņa nosauca mani par neticīgo Tomu, taču vēlāk pati atzina, ka tos zvanus tankā vairs nedzirdot. Lapsas bija pamatīgi iebiedētas.
