Harijs Daina Liepiņš ar domubiedriem gatavojas fotoplenēram Aucē.
Jau labu laiku Jelgavas Mākslinieku biedrības tradicionālās kopizstādes neiztiek bez fotogrāfa Harija Dainas Liepiņa līdzdalības. Nu gan tīri fiziskas klātbūtnes nozīmē H.D.Liepiņš kādu gadu atkal vairs nav jelgavnieks, tomēr pietiek atcerēties kaut vai «Mātera ielas pludmali» – unikālu pēcnegaisa fotoreportāžu, kuru tieši pirms pieciem gadiem varēja vērot nevis galerijās un izstāžu zālēs, bet pašā Jelgavas pilsētvidē, lai vismaz neoficiālu goda jelgavnieka statusu Harijam piešķirtu uz laiku laikiem.
Arī tagad «Ziņas» iespēju robežās cenšas sekot H.D.Liepiņa radošajām aktivitātēm. (It kā savādajai vārdu kombinācijai ir pavisam vienkāršs un «nedzeltens» izskaidrojums – fotogrāfa pirmā izstāde «Vagonu parks» tika reklamēta vienkārši kā Harija Liepiņa izstāde, un vairums apmeklētāju domājuši, ka nāk lūkot izcilā skatuves mākslinieka vaļasbrīžos tapušās fotogrāfijas, tāpēc radošajā darbībā fotogrāfs nolēmis izmantot vēl arī savas mātes vārdu – Daina.)
Šoreiz uzmanību piesaistīja paziņojums par augusta pēdējās pilnās nedēļas nogalē Aucē paredzēto plenēru «Cilvēka portrets ainavā», ko kopā ar domubiedriem rīko H.D.Liepiņa un Gata Vanaga 2007. gadā izveidotā apvienība «Foto būda», kopš pagājušā gada šā pasākuma organizēšanā iesaistījies arī fotogrāfs Rolands Boss.
– Ar labiem vārdiem pieminēdams savu Jelgavas periodu, esi teicis, ka septiņus gadus no savas dzīves neizsvītrosi. Kāpēc tomēr pārtrauci uzturēšanos mūsu pilsētā un pārcēlies uz galvaspilsētu? Droši vien karjeras dēļ?
Vienkārši savā laikā atradu dzīvesvietu Jelgavā, un savā laikā to nācās pamest, pat ne pēc paša vēlēšanās.
– Sabruka, vai?
Sabruka attiecības ar finansētāju – neiedziļinoties sīkumos, nosauksim to tā.
– Sievietes taču tur nav iepītas?
Nekādā gadījumā, sievietes nu gan man nekad nav pāri nodarījušas. Pieļauju, ka drīzāk varētu būt bijis otrādi. Bet tas laika periods jau nav nemaz tik garš, Rīgā esmu atgriezies vien pirms diviem gadiem.
– Vai Rīgas svētki tev kā fotogrāfam pagāja ar pluszīmi?
Nē, un tur nav vainojami ne politiskie, ne klimatiskie apstākļi. Tieši šajā laikā kāds no maniem radiniekiem rīko ģimenes saietus, kas ir vienkārši ģeniāli un apsveicami, jo cilvēki nupat mēdz izšķīst kā sāls zupā. Cilvēki, kas aizbraukuši pastrādāt tālumā no dzimtenes, reizi gadā atgriežas, lai satiktos un nosvinētu atkalredzēšanos. Cilvēkam, kurš organizē šo saietu, šajās dienās nav pat nekāda jubileja. Vienkārši tiek kopta jauna tradīcija, kas mums, šai radu kopai piederīgajiem, lai neņem ļaunā Rīgas svētku organizatori, ir būtiska.
Protams, no maliņas iznāca arī nedaudz pasekot Rīgas svētkiem, bet tā nebija tā reize, lai es tur nopietni «ienirtu» ar fotokameru.
– Nu pats radīji manu nākamo jautājumu – kā notiek fotogrāfu ģimenes svētkos, vai pašiem arī aktuāla ir fotografēšanās?
Es nezinu, kā citi fiksē šādus radu pasākumus, bet tādos kā mūsu saietā, kur vairums nav profesionāli fotogrāfi, lielākā daļa bildē ar telefonu, tiklīdz ierauga ko interesantu. Lielākā daļa domā apmēram tā – o, lapsene nosēdās uz tortes un iestiga, tātad kaut kas interesants, kas jānofotografē. Tas viss ir pēkšņi «iekritis acīs».
Kādreiz man (un arī citiem kā pati par sevi saprotama lieta) līdzīgās saiešanas reizēs šķita, ka jāuztaisa tāda maza atskaitīte – kurš bija, kurš nebija atnācis, kas ko ēda, kurš ar ko dejoja un tamlīdzīgi. Izrādījās, šāda reportāža prasa lielu attēlu masu – vajadzīgs «uzbliezt» vismaz piecdesmit līdz simt bilžu, pēc tam tas viss kaut kur jāglabā, un galu galā tu faktiski jūties kā tāds nolīgts kāzu fotogrāfs, nevis pasākuma līdzdalībnieks. Jutu, ka ne ar ko neatšķiros no tā saucamajiem «smukuma» bildētājiem, tikai ar to starpību, ka man galvenais varonis ir cilvēks, cenšos uztaisīt kādu interesantu portretiņu. Bet vislabprātāk no šādām reportāžām, kur pats esi arī notikuma līdzdalībnieks, mēģinu izvairīties un, ja vien iespējams, pat cenšos neņemt līdzi fotoaparātu. Jo tad, kad esmu ar aparātu, esmu kaislīgs fotogrāfs. Citu vārdu neatrodu, tā ir mana kaislība, kurā ielieku savu brīvo laiku, ko nozogu ģimenei, tuviniekiem, vēl kam citam. Šī kaislība paņem gan laiku, gan sirdi.
– Ja jau mūsu tikšanās galvenais iemesls tomēr ir plenērs Aucē, gribētos uzzināt par to kaut ko vairāk, sevišķi jau par strobistu kustību, kurai grasāties tur pievērst īpašu uzmanību. Es par strobistiem zinu tikai to, ka īpašā veidā tiek izmantota «off-camera» zibspuldze.
Es neesmu strobistu idejas pirmtēvs, pat Latvijā ne. To mūsu platuma grādos iesāka mans kolēģis no apvienības «Foto būda» Gatis Vanags kopā ar fotogrāfu Ojāru Jansonu. Ja nemaldos, jau pirms sešiem gadiem. Viņi sāka rīkot tādus pasākumus Ainažos pie jūras. Pamatideja – fotografējot, kā ierasts, zibspuldze atrodas uz fotokameras un strādā kā impulsa gaisma tai pašā virzienā, uz objektīva ass. Izgaismojums ir tieši tādā virzienā kā optika, un attēlojamā seja jeb kāds cits objekts iznāk plakans. Gaisma nav zīmējoša. Bet, ja to zibspuldzīti paņem nost no kameras un nobīdi sāņus, gaisma pret kameru jau nāk kaut kādā leņķī, un tā jau ir zīmējoša – parādās ēnas, apjomi.
Ar manu iepriekšējo sapratni tad arī radās tikai plakani attēli. Ja vēl ņem vērā, ka lielākajā daļā kameru zibspuldze ir iebūvēta…
No tā arī izplatītais teiciens, ka ar zibspuldzi fotografē tikai muļķi. Arī es savā augstprātībā savulaik esmu teicis, ka zibspuldzes izmantošana ir kadra izniekošana. Studijā, protams, ir citādi, tur gaismu izvietojums var būt visdažādākais.
Kad sākās strobistu kustība, es arī vienreiz aizbraucu uz Gata un Ojāra rīkoto pasākumu un sapratu, ko tas nozīmē, – ka darbs ar zibspuldzi var būt ļoti radošs.
– Bet ja modeļa lomā ir kāds ievērojams mākslinieks uz koncertzāles vai mūsu pašu kultūras nama skatuves? Pats esmu dzirdējis droši vien pamatotus aizrādījumus, ka fotogrāfa «zibināšana» traucē uzstāšanos.
Tas gan ir no «citas operas», un šajā gadījumā atliek tikai piekrist. Man pašam ir tā gadījies, bet šādas manipulācijas ir obligāti saskaņojamas. Piemēram, reiz zāle bija speciāli aptumšota, lai skatītāji prezentācijā varētu redzēt uz ekrāna notiekošo. Tai pašā laikā man bija nepieciešams nofotografēt lektoru. Te nu bez zibspuldzes nu nekādi. Tad nācās dzirdēt no lektora: «Paklau, vecīt, man ir apriebies, ka tu visu laiku šķel man pa acīm!»
– Vai daudz fotogrāfu esat tai strobistu nometnē?
Kā nu kuru reizi, bet parastais variants ir ap trīsdesmit. Dažiem liekas, ka šīs lietas jau apguvuši un viņiem tā plenēra nometne vairs nav vajadzīga, viņu vietā rodas atkal jauni, dažiem šie plenēri iepatikušies ne vien radošo iespēju, bet gluži vienkārši kompānijas dēļ. Brīžiem kontaktēšanās ar kolēģiem ne gluži formālā gaisotnē ir ļoti lietderīga.
Plenērs – tā ir ne tikai fotografēšana dabā, pilsētā vai studijā ar vai bez fotomodeļiem, bet arī profesionāļu meistarklases un lekcijas, fototehnikas un foto paņēmienu apgūšana, apmācības fotografēšanai ar «off-camera» zibspuldzi un dažādu īpašu strobistu palīgierīču izgatavošana, aktuālāko strobistu industriālo ražojumu paraugu apskate, portfolio skates un plenēra darbu izvērtēšana ar bagātīgu balvu klāstu labākajiem autoriem un, protams, diskusiju naktis ar mūziku, dejām un foto.
Faktiski šoreiz notiks divi vienā: proti, paralēli strobēšanai jeb darbam ar zibspuldzi strādāsim arī pie cilvēka portreta ainavā, kur nemaz kā obligātai sastāvdaļai nav jābūt zibspuldzei.
– Kāpēc kā plenēra vietu izraudzījāties Auci?
Kā jau parasti notiek šis process – caur draugiem un paziņām. Fotogrāfijā neesmu pilnīgs autodidakts, tehniskos pamatus savulaik neklātienē apguvu toreizējā Kultūras darbinieku tehnikumā un no šiem laikiem arī atcerējos savas mācību biedrenes aucenieces. Ceram, būs ne sliktāk kā Zaļeniekos, kur labā līmenī mūs uzņēma iepriekšējā plenērā, bet vienmēr jau nevar vienā un tajā pašā vietā, jāpamaina gan vide, gan cilvēki.
Parasti par atsaucību nevar sūdzēties. Rīgā fotogrāfu ir pa vienam gandrīz vai uz katru kvadrātmetru, bet reģionos ir citādi.
– Aucenieki droši vien rēķinās sevi pēc tam ieraudzīt arī izstādē?
Jā, tas nu ir sarunāts. Arī ar pilsētas domi, kuras vēlme ir iemūžināt savas godājamākos pilsoņus.
Auce ir pilsēta ar faktūru, un, lai gan galvenā uzmanība tiek pievērsta cilvēkam, plenēra nosaukums ir «Cilvēka portrets ainavā», tātad arī apkārtējai videi ir liela nozīme.
– Ja atgriežamies atpakaļ Rīgā, tad tavs vārds tiek saistīts ar vārdu kombināciju «Koka Rīga».
«Koka Rīga» jeb koka ēku renovācijas centrs Krāsotāju ielā 12 bija vieta, kur mēs ar Andu Krauzi izlikām savu pirmo fotogrāfiju kopizstādi «Avotu iela».
Interesanta vēsture ir jau pašai ēkai, kuras 1876. gadā būvētais korpuss (arhitekts Heinrihs Geigenmīllers) nodega, bet nodegušais korpuss būvēts 1895. gadā arhitekta Konstantīna Pēkšēna vadībā. Pēc arhitekta Mikus Lejnieka 2009. gadā radītā renovācijas projekta centra «Koka Rīga» spāru svētki notika 2011. gadā, bet rekonstrukcijas darbi pabeigti 2013. gadā, kad arī tika atklāta mūsu izstāde.
Laika gaitā netālā Avotu iela mums tā iepatikusies un darbu sakrājies tik daudz, ka šovasar Rīgas Avotu pamatskolā nācās atklāt izstādi «Avotu iela II», kura tur aplūkojama arī pašlaik.
