Ciema ballītē gāja tik jautri, ka nemanot pienāca rīta slaukšanas laiks. Par spīti tam piesārtis vīrs ar noņemtu šlipsi apsauca muzikantus: «Nespēlējiet «Projām jāiet», tagad manējo dziesmu! Lai uzlūdz dāmas, kas bija rāmas!». Tad pēkšņi visi vakara dalībnieki sastājās pa pāriem, sapogājās un, cik nu vairs bija iespējams, brašā solī devās uz garderobi… Kas bija noticis? Muzikanti pēkšņi bija sākuši spēlēt maršu «Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros…» Tas momentā disciplinēja. Lai kāda katram balles dalībniekam bija izglītība vai reibuma pakāpe, visiem tūlīt kļuva skaidrs, ka klāt ir sarīkojuma beigas un jāiet. Tajā ballē biju pirms gadiem divdesmit pieciem. Taču dzīvē vēl neskaitāmas reizes esmu pārliecinājies, ka latviešu strēlnieku gars mums ir svēts. Ne velti Ziemassvētku kauju vietas Valgundes pagastā ir rajonā populārākais tūrisma objekts. Varbūt ne gluži katrs, kurš Ložmetējkalnā ir kāpis skatu tornī vai tā pakājē dziedājis pie ugunskura, ir apmeklējis arī Ziemassvētku kauju muzeju pie vācu vaļņa «Mangaļos». Tomēr pārsteidza pagājušajā nedēļā publicētā Aizsardzības ministrijas vēsts, ka budžeta šaurības dēļ nākamgad Latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju muzejs finansēts vairs netiks. Tas pats attiecas uz pulkveža Kalpaka muzeju Airītēs. Uz ko tad aizsardzības sistēma ar 130 miljonu gada budžetu taisās ietaupīt? Uz malku, zāles pļaušanu meža norā pie Mangaļiem, trīs darbinieku algām? Varbūt tā vietā var mēģināt sašaurināt dārgo un tautā nepopulāro misiju Afganistānā? Pagaidām šajā lietā neko nav paudusi ne Jelgavas novada pašvaldība, ne sabiedriskā organizācija Latviešu Strēlnieku apvienība, kuras nodaļa darbojas arī Jelgavā, ne arī kāds cits. Taču gribas cerēt, ka ministrijas naudas atteikums nav beidzamais vārds šajā lietā.
