«Domāju, esmu palikusi vienīgā, kas šodien var liecināt par 4. vidusskolas pirmsākumiem,» stāsta Emīlija Miķelēna.
“Domāju, esmu palikusi vienīgā, kas šodien var liecināt par 4. vidusskolas pirmsākumiem,” stāsta Emīlija Miķelēna. Šī cienījamu gadu kundze, kas tagad darbojas Jelgavas Latviešu biedrībā, savas atmiņas pierakstījusi vairākās kladēs. Tajās ieskatoties, arī tapa šis raksts.
1944. gada vasarā man bija 23 gadi. Kad kaujas norima, Jelgavā es ierados pastalās un treniņtērpā. Visa mūsu ģimenes iedzīve bija sadegusi. Mitinājāmies pie draugiem Jaunzemju mājās Svētes pagastā. Katru dienu gājām uz darbu Jelgavā. Strādājot pie drupu novākšanas, satiku savu Hercoga Pētera ģimnāzijas laika skolotāju Kurtu. Viņš bija iecelts par Izglītības nodaļas vadītāju un pieņēma mani darbā sev par palīgu. Kurtam radās ideja, ka Pārlielupē, kas karā bija mazāk cietusi (piemēram, neskarta bija saglabājusies cukurfabrika), vajadzētu dibināt skolu. Jāpiebilst, ka nekad agrāk šajā pilsētas daļā skolas nebija. Kopīgi sameklējām trīs bezsaimnieka mājas Brīvības bulvārī 31, Lāčplēša ielā 9 un Austrumu ielā 7. Tur tad arī izvietojās jaundibinātā 2. septiņgadīgā skola, kas kā pirmā pilsētā darbu sāka 1945. gada 11. janvārī. Tur nostrādāju par direktora vietnieci saimnieciskajos jautājumos trīsdesmit gadu. Par direktoru tika iecelts Jānis Preiss, skolā strādāja arī viņa kundze Sofija Preisa. Fiziku un matemātiku mācīja Kārlis Lindbergs, krievu valodu – Minna Rēvele, tagadējā Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēža Pauļa Rēveļa māte. Pie mums strādāja arī skolotāju Krašausku pāris – Emīlija un Jānis. Viņu mazdēls Einārs Repše arī savulaik mācījās
4. vidusskolā. Latviešu valodu mācīja vēlākā Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekāne Mirdza Briģe. Noteikti jāmin arī viņas vīrs Arnolds Briģis. 2. septiņgadīgajā skolā strādāja arī Alfrēds Oga. Viņa privātmājā, kas atradās turpat netālu, viena istaba bija atvēlēta skolas bibliotēkai. Viņš tur iepazinās un izveidoja ģimeni ar skolotāju Zentu Beinerti. Pie pašiem pirmajiem pedagogiem jāpieskaita arī vācu valodas skolotāja Ella Nadziņa, latviešu valodas pasniedzējs Jānis Meņķis un fizkultūrietis Žanis Kuļķis. Pēdējais bija vecāks vīrs. Pēc gada viņa vietā atnāca jaunais un enerģiskais Rolands Čuhālovs. 1947. gadā atgriežoties no filtrācijas nometnes, skolā par darbvedi un skolotāju sāka strādāt mans vēlākais dzīvesdraugs Jānis Miķelēns.
Jaunajā skolā bija sapulcējušies ļoti gudri, jauki un enerģiski, savu darbu mīloši cilvēki. Jāpiebilst, ka, frontei atkāpjoties, mūsu rīcībā nodotās skolas ēkas bija izdemolētas – logi izsisti, durvis, izlauztas. Pilsētas drupās meklējām mācību iestādei nepieciešamās lietas. Lielu prieku sagādāja skolotāja Linberga atradums. Viņš Lielupes krastā bija uzgājis no skolas soliem saliktu barikādi. Tā ieguvām apmēram simts solu. Iespējams, tie bija kalpojuši 15. maija skolā, kuru kara laikā vācieši bija pārvērtuši par hospitāli. K.Linbergs izgudroja arī zvanu, kas sinhroni darbojās visās trīs skolas ēkās. Par to viņu apbalvoja ar Izglītības ministrijas Goda rakstu.
1946. gadā notika pirmais izlaidums. Skolotāja A.Briģa klasi beidza 13 meiteņu un 4 zēni. 1948./1949. mācību gadā mēs jau jutāmies diezgan šauri. Sāka briest jautājums par jaunām skolas telpām. Situācijas reāla risināšana sākās piecdesmito gadu beigās, kad iezīmējās tagadējās 4. vidusskolas projektēšana. Kopā ar pilsētas galveno arhitektu Ādolfu Krūmiņu apspriedām skolas atrašanās vietu.
Uz mūsu pamatskolas bāzes izveidotā 4. vidusskola bija divplūsmu – gan ar krievu, gan latviešu mācību valodu. Sadzīvošana starp krievu un latviešu pedagogiem (viņi pasniedza stundas vienos un tajos pašos priekšmetu kabinetos) bija ārkārtīgi miermīlīga un saticīga. Savstarpējas iejūtības garu iemantoja arī bērni.
Miķelēnas kundze skolas jubilejā no visas sirds novēl skolotājiem, tehniskajam personālam mīlēt savu darbu no sirds, kā arī veselību un dzīvesprieku.
