Sena paruna vēsta par laikiem, kuri mainās, un par to, kas mainās laikiem līdzi.
Sena paruna vēsta par laikiem, kuri mainās, un par to, kas mainās laikiem līdzi. Vēl biežāk varam dzirdēt runājam par laiku kā naudu esam un par to, ka naudas, protams, nav. It kā lai nu nauda paliek mērāma vai laiks pavadāms katram pēc savas patikas, tomēr ne gadījumā, kad laika maiņas vienlaikus ir arī varas maiņas, kā pie mums pēdējā laikā. Viss pārlieku iet vecajās sliedēs kā vecajos labajos laikos – grozies, kā gribi – ir darbs, nav naudas un laika. Ir arī deficīti. Diemžēl nevis veikalā, bet valsts budžetā, un tādēļ latviešu mēlei svešais vārds atkal ceļo no mutes mutē tāpat kā mūžsenais teiciens: «Kaut tu no algas vien dzīvotu».
Kaut kā (un ne jau «cēla, nezināma») nepietiekamība, šķiet, pēdējā laikā būs gluži vai nacionāla mēroga problēma. Izrādās, ka maizes rieciens un maciņš ir plāns ne tikai skolotājiem, pensionāriem (šo ļautiņu tagad palikšot mazāk) vai lauku ārstiem, bet arī solīdiem valsts ierēdņiem un amatpersonām. Tomēr, kā vēsta valsts kontrolieru un revizoru atzinumi, robi ministriju resoru un kanceleju kalpotāju privātajos budžetos šogad aizpildīti krietni labāk nekā «kroņa kase». Tātad «mūžu dzīvo, mūžu mācies», cien., god. izpildvara!
Runa šeit, protams, ir par nu jau slavenajiem vadības līgumiem, kurus tagad varam uzskatīt par autentiskām Krištopana laiku un pēclaiku liecībām. Taisnības labad jāpiezīmē, ka šis juridiskais termins un tā konteksts daudziem nav saprotams vēl šobaltdien, pat zinot vadības līgumu nepieciešamības oficiālo motivāciju – «efektīvāk izmantot valsts budžeta līdzekļus un nodrošināt papildu samaksu spējīgākajiem valsts institūciju darbiniekiem». Īsi sakot, šādā veidā izmantots un nodrošināts nu gan galvenokārt tiek kas cits. Bet stila labad, par to rakstot vai runājot, vārdā «vadība» starp
«- a -» un «- d -» labi būtu ierakstīt vai ierunāt mīkstināto «- ļ -» – skanēs vēl labāk. Galu galā ar valdības svētību taču valsts sekretāram Jānītim, viņa vietniekam Pēterītim vai kaut kāda departamenta direktorei Anniņai vēl šobaltdien līdztekus ikmēneša aldziņai par tā saukto papildu darbu pienākas arī kāda papildu kapeiciņa, nu, teiksim, daži simtiņi (protams, Ls) līdz pat jūlija sākumam – konfidenciāli un slepeni. Bet, tavu nelaimi, Satversmes tiesa izlemj, ka tas nu gan neesot saskaņā ar šobrīd spēkā esošo Informācijas atklātības likumu, un beigu beigās Valsts kontroles amatpersonas atzīst, ka vairumā gadījumu līdz ar šiem līgumiem par nekādu papildpienākumu atalgojumu nevarot būt ne runas. Viena, divas, dažkārt trīs papildu mēnešalgas (atkarībā no ministrijas rocības) ierēdnim tiek izmaksātas par tiem pašiem pamatlīgumā noteiktajiem pienākumiem. Tā tas bijis 10 no 32 revidētajām valsts iestādēm, bet šādu vadības rūpju par saviem padotajiem kopējā tāme iznāk mīnus Ls 20 000.
No Satversmes tiesas lēmuma spēkā stāšanās brīža savu darīja arī masu informācijas līdzekļi, likumīgi pieprasot savu tiesu, proti, informāciju par vadības līgumu saturu un ikmēneša piemaksas ierēdņiem apjomu. Nav grūti iedomāties, ka pat likumā paredzēta publicitāte dažiem var arī nebūt spiesta lieta. Piemēram, Valsts kancelejas Vītolam, kuram šogad šādas līgumsaistības devušas vairāk nekā pārējiem – gandrīz tūkstoti latu ik mēnesi. Savukārt viņa vadītajai iestādei Valsts kontrole noteica vislielāko uzrēķinu (Ls 8610). Valsts kancelejmeistari, piemēram, «Dienas» žurnālistus aiz deguna vazāja vairākas nedēļas, pašiem apgalvojot, ka visu šo laiku konsultējušies ar juristu, kā tad nu tas īsti skaitās un kā par to lai atskaitās ceturtajai varai. Turpretim citā gadījumā tika atzīta rūgtā dzīves īstenība: atbildīgā amatpersona, lūk, esot atvaļinājumā, tādēļ, neko darīt, būs vien jāpagaida, kamēr ministriju augsti honorētie valsts sekretāri sanāk un saliek galvas kopā, lai rastu pareizo atbildi uz to pašu delikāto jautājumu, kādu neilgi pirms stāšanās premjera amatā ierēdņiem solīja uzdot premjers Šķēle: kas, godātais tāds un tāds, no tāda līdz tādam laikam jāizdara, cik un atbilstoši kādiem darba likumdošanas parametriem par to jāsaņem. Starp citu, Vītola gadījumā šobrīd premjers ne ko saka, ne jautā.
Vēl neilgi pirms šīs valdības sastādīšanas daži kareivīgi noskaņoti deputāti tuvu un tālu daudzināja, ka ierēdņi, kuri pretēji likumā noteiktajai kārtībai nevēlas publiskot savus ienākumus, no saviem amatiem lidošot kā korķi. Ticēsim, cerēsim. Un tomēr pašlaik par tamlīdzīgām aktivitātēm ir pārāk maz liecību. Bet laikā, kad visa šī jezga tika celta gaismā, deputāts Panteļējevs no partijas, kura par kārtību iepriekšējās izpildvaras mehānismā atbildīga visvairāk, izteicās kā allaž viedi un tālejoši (sak, ļoti slikti tas ir) – partijai un visiem pārējiem par visu vairāk vajadzīga stabila valdība.
Stabila vai nestabila, bet jauna valdība mums tagad ir, un par ienākumiem un izdevumiem tiek domāts, kā mēdz sacīt, lielās līnijās. Bet vadības līgumi ar visām to juridiskā konteksta aptuvenībām un bezgalīgajām interpretācijas iespējām, cik var noprast, joprojām paliek spēkā. Nekas cits neatliek, kā līdzīgi tieslietu ministram Birkavam sapņot par nākamā gada 1. jūliju, kad nu reizi par visām reizēm būšot kārtība valsts normatīvajos aktos. Pretējā gadījumā, ierēdņu amatposteņu cēlos apzīmējumus izrunājot, tiešām reizēm mēle var mežģīties.
