Atsaucoties uz LTV1 «Rīta panorāma» tiesībsarga Jura Jansona pausto viedokli un aizskarošajiem izteikumiem par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB), tiesu varas institūcijām un to lēmumiem viņa administratīvā pārkāpuma lietā, KNAB norāda, ka lietvedība tiesībsarga J.Jansona administratīvā pārkāpuma lietā tika ierosināta, pamatojoties uz saņemto iesniegumu par valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu un aizliegumu neievērošanas faktu, nevis par amata pilnvaru realizēšanu interešu konflikta situācijā.
KNAB atgādina, ka likumā «Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā» minētie ierobežojumi, aizliegumi un pienākumi valsts amatpersonām ir noteikti ar mērķi nodrošināt, lai valsts amatpersona, realizējot amata pilnvaras nenonāktu interešu konflikta situācijā. Valsts amatpersonām noteiktajiem ierobežojumiem un aizliegumiem ir preventīvs raksturs un to ievērošana ir obligāta visām valsts amatpersonām neatkarīgi no ieņemamā amata.
Likums skaidri un nepārprotami nošķir ierobežojumus, kas vērsti uz amata pilnvaru realizēšanas nepieļaujamību interešu konflikta situācijā (piemēram, likuma 11., 12. 15. pants u.c.), no ierobežojumiem, kas vērsti uz to, lai nepieļautu amatpersonas nonākšanu interešu konflikta situācijā (amatu savienošanas, komercdarbības veikšanas ierobežojumi u.c.).
Birojs paskaidro, ka J.Jansona darbībā tika konstatēts likumā tiesībsargam noteiktā amatu savienošanas ierobežojuma pārkāpums, nevis amata pilnvaru interešu konflikta situācijā realizēšanas pārkāpums, tāpēc tiesa pamatoti atstāja spēkā KNAB lēmumu par mutvārdu aizrādījuma piemērošanu tiesībsargam J.Jansonam par amatu savienošanas ierobežojumu neievērošanu. Minētais tiesas spriedums nav pārsūdzams un ir stājies spēkā.
Tiesībsarga nepamatotā atsauce uz likumā definēto interešu konflikta situāciju un šīs normas interpretācija, pamatojot, viņaprāt, KNAB un tiesas nekompetenci minētā likuma piemērošanā un viņa pārkāpuma izvērtēšanā, jo viņa darbībās neesot interešu konflikta, liecina par tiesībsarga J.Jansona absolūto neizpratni par šā likuma piemērošanu, tā mērķiem un jēgu.
Arī J.Jansona viedoklis, ka esot absurdi uzskatīt, ka viņš esot nodarījis kaitējumu pārvaldības kārtībai, ir uzskatāms par nepamatotu, jo tik augstas amatpersonas kā tiesībsargs likumpārkāpums, neievērojot likumā noteiktos ierobežojumus, kā tas pamatoti secināts lēmumos, nodara kaitējumu valsts pārvaldības kārtībai, mazinot sabiedrības uzticēšanos tādas valsts amatpersonas, kura pārkāpusi likumu, darbības tiesiskumam un objektivitātei.
Par neētiskiem ir uzskatāmi tiesībsarga J.Jansona aizskarošie izteikumi, ko viņš pauda LTV1, vairākkārt norādot, ka «.. ir jābūt ar dziļu plānprātību apveltītam cilvēkam.. ir lielas aizdomas, ka tiesa nav bijusi pie pilnas apziņas.. u.c.», jo šie izteikumi grauj ne tikai tiesu varas un valsts pārvaldes iestāžu prestižu un nepamatoti ceļ neslavu šo iestāžu amatpersonām, kuru rīcība bija tiesiska un pamatota, bet mazina arī sabiedrības uzticēšanos pašam tiesībsargam, kas ar saviem izteikumiem sabiedrībai skaidri demonstrējis tiesisko nihilismu un necieņu pret likumu.
