11. oktobrī pulksten 19 Jelgavas kultūras namā viesosies Olgas Žitluhinas Dejas kompānija un grupa «Dzelzs vilks» ar jaunāko kopprojektu «Un atkal par to pašu» – dejas drāmu sešiem dejotājiem un diviem mūziķiem.
11. oktobrī pulksten 19 Jelgavas kultūras namā viesosies Olgas Žitluhinas Dejas kompānija un grupa “Dzelzs vilks” ar jaunāko kopprojektu “Un atkal par to pašu” – dejas drāmu sešiem dejotājiem un diviem mūziķiem.
Par ko ir šis stāsts? Par pašu vienkāršāko un sarežģītāko, un svarīgāko, un bieži novārtā atstāto – par to pašu mīlestību, kas ir tik skaista un tāla. Kā sārta pamale vasaras vakaros, kā atmiņas par bērnības zemeņogām uz mēles. Vienmēr gaidīt, cerēt, tiekties. Un nikni mesties pakaļ, ķert, grābt un grūstīties… Izrāde spēlē, spēlējas un apspēlē mīlestības tēmu, tās simbolus, banalitātes un savdabīgo klātbūtni brīžos, kad tā atrodas ar teleskopu sasniedzamā attālumā. Kustību partitūra balstās uz diviem sasvstarpēji pretējiem un vienlaikus tuviem principiem – kaligrāfiju un gleznošanu ar lieliem, plašiem triepieniem. Savukārt “Dzelzs vilka” mūziķi Juris Kaukulis un Kaspars Tobis šoreiz rokās ņem sev neierastākus mūzikas instrumentus – mandolīnu un akordeonu.
O.Žitluhinas Dejas kompānija jau viesojusies Jelgavā. Iepriekšējā tikšanās bija pagājušā gada pavasarī, kad kompānijas dejotāja jelgavniece Inga Raudinga veidoja horeogrāfiju Karla Orfa scēniskās kantātes “Carmina Burana” iestudējumam diriģenta Aigara Merija – Meri vadībā.
Jaunās izrādes pilns nosaukums ir “Un atkal par to pašu. 1. daļa”. Otrā daļa, kā atklāj mūzikas un izrādes idejas autors “Dzelzs vilka” līderis J.Kaukulis, ir iepriekš ar šiem pašiem dejotājiem tapusī “Kad pūcei aste ziedēs” – izrāde, kur “Dzelzs vilks” piedalās pilnā sastāvā, kuras mūzikā daudz “industrial” un “noise”, “traki ģitārrifi un trakas bungu partijas, mēs visa grupa riktīgi “atlaižam”, trokšņojam, trakojam. Lai tagad būtu citādi, vienojāmies, ka šajā izrādē nespēlē viss grupas sastāvs – tikai mēs ar Kasparu – un lietojam mums nepierastus instrumentus. Kaspars akordeonu ir spēlējis pie Mielava, bet tikai ar vienu roku, viņam nācās apgūt otru. Es izvēlējos mandolīnu, ģitāra – tas šķita pārāk “stīvi”,” Juris atzīst, ka mandolīnas spēli apgūt sācis, tieši gatavojoties šai izrādei. Bet instruments tā iepaticies, ka iespēlējis to arī “Vilka” jaunākajā albumā “Kur vakara zvaigzne lec” un nedomā to atstāt novārtā arī turpmāk, turklāt vēl sācis apgūt bandžo spēli. “Nespēlējam tā, kā māca skolā, spēlējam tā, kā mēs tos spēlējam – diezgan ekstrēmi. Lietuvā pēc izrādes viens mandolīnists man teica: pirms pamanījis, ka spēlēju mandolīnu, viņam licies, ka skan sintezators,” nosmejas Juris, atzīstot, ka jaunās izrādes klusinātā intimitāte viņu uzrunā vairāk nekā dārdošā un grabošā “Pūce” “Tā ir intīma saruna – akordeona un mandolīnas. Dejotāji ir ļoti profesionāli, un Žitluhinas horeogrāfijas valoda ļoti daudznozīmīga, cilvēki, kas iet uz izrādi, tajā saskata visu ko. Šī izrāde salīdzinājumā ar “Pūci” ir atmosfēriskāka, vairāk izmantotas arī telpas radītās skaņas, tās ko rada dejotāju kustība…”
Pirmizrāde notika martā “Sapņu fabrikā”. Izrāde viesojusies starptautiskajā mūsdienu dejas festivālā “New Baltic Dance” Viļņā. Latvijā tā vēl spēlēta Staiceles papīrfabrikā un Ozolaines Mežmuižā. “Olgai ļoti patīk taisīt izrādes tādās ekstrēmās vietās, kur nekas nenotiek. Pamestajā papīrfabrikā un pamestajā muižiņā pie Limbažiem, telpās, kur mitrums zogas cauri, diezgan skarba atmosfēra, bet, spēlējot tur, sajūtas bija tik mīļas, baigi atklātas un tuvas,” Juris dalās atmiņās, paredzot, ka arī nākotnē šo mūziķu un dejotāju kopdarbu droši vien gaida gan “ekstrēmas”, gan smalkas zāles – Latvijā un ārzemēs. “Un atkal par to pašu” priekšgājēja “Kad pūcei aste ziedēs”, piemēram, rādīta arī Ungārijā un trīsreiz Lietuvā.
