«Runājiet par mani, ko gribat. Bet es esmu par brīvu Ukrainu un pret Viktora Janukoviča diktatūru! Ukrainā notiek tas pats, kas Latvijā 1991. gada barikādēs,» par notikumiem Ukrainā teic Jelgavas ukraiņu kultūras centra «Džerelo» vadītāja Tatjana Lazda. «Džerelo» regulāri Jelgavā rīko kultūras pasākumus. Tāds notika arī vakar, kad tur bija tradicionālais dzejnieka Tarasa Ševčenko dzejas vakars, uz kuru bija ieradies fotokorespondents pa tiešo no Neatkarības laukuma Kijevā.
Kopš decembra Neatkarības laukums Kijevā ir arī Latvijas mediju ziņu virsrakstos. Fotogrāfijās sievietes ar svētbildēm nometušās ceļos milicijas specvienības «Berkut» vairogu sienas priekšā, jaunieši met degmaisījuma pudeles, protestētāju un policistu apģērbs deg, pat bērni redzami pie vēl neaizdegtas riepu kaudzes… 1991. gada janvārī Rīgā tā īsti bīstami kā kaujas laukā bija tikai vienu dienu – 20. janvārī. Kijevā ielu cīņas ilgst jau nedēļām.
Katrā ziņā sekas tam, ka Ukrainas valdība pērn 29. novembrī Viļņā atteicās parakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, ir ļoti zīmīgas. Proti, skaidrs, ka tauta domā citādi. It kā demokrātiski ievēlētais prezidents un varas elite tai ir sveši.
Pagājušajā nedēļā vēl aizvien možais «perestroikas» laika televīzijas politisko notikumu komentētājs Vladimirs Pozners savā blogā prognozēja, ka līdz šodienai vara Ukrainā būs mainījusies. Protesti ir ne tikai Kijevā, bet arī Ļvovā, Viņņicā. Dzīvosim – redzēsim! Gribas vēlēt, lai pretstatu cīņās neaiziet bojā cilvēki. Lepojos ar brāļu lietuviešu piedāvājumu uzņemt nemieros ievainotos. Bet ukraiņiem un pašiem sev gribas vēlēt, lai veicas ne tikai «turēšanās rungās», kas ir vecs latviešu karavīru vēlējums, bet arī godīga izaugsme. ◆
