Valsts identitāti raksturo arī tās valoda, un valoda dzīvo tik ilgi, kamēr tajā sarunājamies. Valoda kā instruments, kā daļa no valsts ir cilvēka vizītkarte. Vai neizturamies paši pret savu valodu pārāk vieglprātīgi, kādas ir raksturīgākās kļūdas, ko pieļaujam, un kādas ir būtiskākās problēmas – par to stāsta Dite Liepa, Latviešu valodas aģentūras galvenā lingviste, kuras darbs diendienā ir saistīts ar valodu.
– Esat Latviešu valodas aģentūras galvenā lingviste. Pastāstiet par sava darba specifiku!
Latviešu valodas aģentūras lingvistes ir tās pašas valodas konsultantes, kas katru dienu sniedz valodas konsultācijas. Lielākā darba dienas daļa saistīta ap personvārdu atveidi: cilvēki precas, kārto mantojuma lietas, pierāda radniecību. Tikko bija interesants gadījums: bija atbraucis kāds Krievijas iedzīvotājs, jo vēlējās sakārtot dzimtas dokumentus, viņa vecvectēvs bijis latvietis. Pētot ģimenes dokumentu līkločus, var redzēt visu 20. gadsimta vēsturi – kā klasisks latviešu uzvārds pārtapis par krievu uzvārdu. Vispirms tam atmesta galotne -is, tad kādu laiku uzvārdu lieto bez galotnes, bet vēlāk tam jau tiek pielikta tradicionālā slāvu cilmes uzvārda izskaņa -evs vai -ovs. Nesaucot īsto uzvārdu, varu minēt šādu uzvārda transformācijas piemēru: Lācis – Lac – Lačovs, Lačevs. Cilvēks saka: “Es visu laiku mokos un nejūtos savā ādā. Jūtu, ka neesmu krievs, bet nesaprotu, kāpēc.” Vecvecāki klusējuši, neko nav stāstījuši, baidījušies. Un tikai pēc viņu nāves cilvēks sācis meklēt dzimtas dokumentus un atklājis, ka ir latviešu ģimenes pēctecis!
– Kā jūs raksturotu savu darbu?
Darbs ir interesants, taču saspringts. Arī mums nepieciešama psiholoģiska noturība stresa apstākļos. Nepatīkamākie un smagākie ir tiesībsargājošām iestādēm un privātpersonām rakstītie lingvistiskie atzinumi. Kāds kādu nolamājis, apvainojis, salicis nepareizas pieturzīmes. Tautas valodā runājot, analizējam: “pakārt nedrīkst, apžēlot” vai “pakārt, nedrīkst apžēlot”. Būtu jau labi, ja jautātu tikai par vienu komatu. Pārsvarā šādi atzinumi top lēni, smagi, uzdoto jautājumu skaits vairākos desmitos, jāņem vērā katra valodas nianse, katrs komatiņš, katra partikula. Reizēm katrs šāds atzinums ir maģistra darba apmērā, un darbs pie tā var ilgt vairākus mēnešus. Pēc katra tāda darba vairākas dienas negribas darīt neko. Ir pabeigta darba un piepildījuma sajūta ar domu, ka esam kādam palīdzējušas.
– Darbojas arī latviešu valodas konsultatīvais tālrunis. Uz kādiem jautājumiem visbiežāk nākas atbildēt?
Saņemam ne tikai daudz telefona zvanu, bet arī jautājumus elektroniskajā pastā. Dienā vidēji 50, reizēm pat 70. Cilvēki lielākoties jautā, kā pareizi rakstīt, kā izrunāt, kā locīt, kur likt komatu. Ir vieglāki un sarežģītāki jautājumi, reizēm tik ļoti prognozējami, ka uzreiz atbildu. Cilvēks brīnās: kā jūs zinājāt, ko es prasīšu? Zinu, jau paredzu. Runāju un skaidroju daudz. Ir dienas, kad vakarā, braucot mājās, vairs negribas runāt – dienas “norma” izrunāta. Klausos, ko runā citi. Dažkārt jūtu, ka veicam arī sociālā darbinieka un psihologa funkcijas. Piemēram, cilvēks piezvana, pat nezina, ko viņam vajag, nezina, vai mēs varam vai nevaram palīdzēt. Tādā gadījumā ar uzklausīšanu ir par maz, jādomā, vai vispār varam un kā palīdzēt.
– Daudzi tūkstoši latviešu jau vairākus gadus dzīvo ārzemēs, tur veido ģimenes. Kā uzskatāt – vai latviešu valodā runās arī nākamā paaudze?
Darbā saskaramies ar to, ka laulību ģeogrāfija kļūst arvien plašāka. Nu jau patiešām var teikt, ka latvieši mīt visā pasaulē. Vairāk ar ārzemniekiem precas sievietes, tātad nākamās mātes, Latvijas vīrieši ar ārzemniecēm precas retāk. Vienmēr savām studentēm esmu teikusi: “Lai kas pēc tautības būtu jūsu nākamais vīrs, iemāciet saviem bērniem mātes valodu, respektīvi, savu.” Ārzemēs lieliski var saglabāt latviešu valodu – viss atkarīgs no vecākiem, īpaši mātes, kas tradicionāli agrā bērnībā ar bērnu pavada vairāk laika nekā tēvs. Ir lieliski piemēri: no vecākās paaudzes – Lorija Cinkusa, Kārlis Streips, no jaunākās – mūsu izcilā hokejista Artūra Irbes bērni, taču ir arī citādi piemēri. Tas atkarīgs no attieksmes ģimenē. Nesen televīzijā skatījos raidījumu “Latvieši Brazīlijā” – kāda latviešu ģimene adoptējusi tumsnēju vietējo puisīti, kurš, nu jau pieaudzis vīrietis būdams, runāja skaidrā latviešu valodā. “Jūs arī runājat latviski?” viņam jautāja. “Vecāki mani tā audzināja,” viņš paskaidroja.
– Sociālajos tīklos latvieši, ne tikai tie, kuri dzīvo ārzemēs, arvien vairāk raksta angļu valodā. Nereti teksti ir pilni ar gramatikas un pareizrakstības kļūdām. Vai tas nozīmē, ka daļai sabiedrības valodas lietojums ir nenozīmīgs?
Attieksme pret valodu un valodas kultūru ir kļuvusi pavirša. Ātrums, steiga, laika trūkums, tehnoloģiju attīstība – šie faktori sekmējuši dzīves tempa maiņu, un mēs neapšaubāmi cenšamies tajā iekļauties. Tas attiecas arī uz publiskajā vidē pausto – žurnālistiem nav laika uzrakstīto pārlasīt, nav laika tajā iedziļināties, arī otra sarunā iesaistītā puse izturas pret pateikto pavirši, šķiet, tāda sajūta, ka viss notiek pa roku galam, un tad arī rezultāta nav. Cilvēki sašutuši atsaucas uz vecajiem laikiem: kad mēs augām, tad tā nebija! Tajā pašā laikā visapkārt skan skaisti vārdi un lozungi: nav mums nekā skaistāka un dārgāka par mūsu valodu, sargāsim un saudzēsim to!
– Vai valoda mainās, pielāgojas mūsdienu vajadzībām?
Valoda attīstās, un arī mūsu attieksme pret dažām valodas normām ir mainījusies. Tiek pieļauti paralēlvarianti, vārdi iegūst jaunas nozīmes, valodas normas tiek pielāgotas lietotājam. Kādreiz bija daudzskaitlinieks “vecāki”, tagad līdz ar juridiskā termina “vecāks” lietojumu pamazām vienskaitlis ienāk arī valodā. Nevaram mēs mākslīgi novilkt robežu starp terminu un vispārlietojamo leksiku. Kādreiz šķīra “personisks” no “personīgs”, “kopīgs” no “kopējs”, “dabisks” no “dabīgs”. Mūsdienās vairs ne. Kas grib, šķir, bet tie, kas negrib, to nedara. Vārdnīcās tie norādīti kā sinonīmi, vārdu nozīmes pārklājas, arī valodnieku viedokļi atšķiras. Cik var skaldīt matus! Ir arī pretēji piemēri: vēl 20. gadsimta 80. gados, par ko liecina “Latviešu literārās valodas vārdnīca”, darbības vārdam “zināt” bija trešās personas paralēlvarianti (viņš) zina un zin, tagad ir tikai zina. Es mācu: “Meitene Zina visu zina.” Tad atceras, vieglāk paliek prātā.
– Kurā brīdī valodas skolotājs teiks: stop! Tālāk nekādas jaunrades!
Kad tiks pārkāptas gramatikas normas, kad dzirdēs aplamu vai noplicinātu valodu. Lai cilvēks nerunā prasti, lai viss nav “kruto”, “davai”, “točno”. Lai nav “kā reiz”, “neko sev”, “kaut kas zvanīja”, “pa lielam”. Stilistiski mani tracina visādi “ietvari”. Katru dienu ar “ietvariem” visdažādākajos variantos iepazīstamies visā krāšņumā, turklāt ne tikai lasām, bet arī dzirdam par tiem televīzijā un radio. Piemērs – komisijas darba ietvaros secināms; izstādes ietvaros notiek praktisks seminārs; pasākuma laikā dzirdēsit vairākas uzstāšanās. Kāpēc nevar teikt: komisija savā darbā secināja; izstādē notiek praktisks seminārs; pasākumā dzirdēsit vairākas uzstāšanās? Par valodas jaunradi jāpriecājas: gan par jauniem vārdiem, gan neparastiem salikteņiem. Valoda dzīvo kopā ar tautu, valoda tikai atspoguļo, ko un kā mēs runājam. Neesmu pret jaunvārdiem: ienāk jauns jēdziens, būs jauns vārds. Kā citādi? Vecākiem cilvēkiem traucē godži ogas un čia (vai čijas) sēklas. “Kas notiek? Kas tā par latviešu valodu?” viņi prasa. Taču tādi jaunumi mums uzturā ir! Nevaram mēs mākslīgi aizvērt durvis un neļaut šiem jēdzieniem valodā ienākt. Jūs varat ēst vai neēst, bet ar šādu reāliju esamību ir jāsamierinās!
– Vai valodas kļūdas vienmēr jālabo, jāaizrāda par tām?
Ir vēl atsevišķa cilvēku kategorija, kas pārspīlēti meklē iemeslu piesieties pie katra citādi pateikta vārda, vārda tiešā nozīmē aizrāda, ka tā taču ir kļūda! Nedrīkstot teikt: man liekas, esot jāsaka: man šķiet. Nedrīkstot teikt: griezties pēc palīdzības, jāsaka: vērsties utt. Nav tiesa. Tie ir sinonīmi. Katrs lieto pēc savas valodas izjūtas. Šī gada pavasarī piedalījos raidījumā “Aizliegtais paņēmiens”, un tajā kāds anonīms eksperts bija norādījis uz kļūdām, savukārt man tās bija jāanalizē. Neērta situācija gan man, gan raidījuma vadītājam Guntim Bojāram – daudzas no norādītajām kļūdām mūsdienās vairs netiek uzskatītas par kļūdām. Kā lai saliek mierā un saticībā kopā to pusi, kas kliedz: kļūda, kļūda, kļūda, valoda iet bojā, viss ir tik slikti, un to pusi, kas patiešām raksta un runā kļūdaini un kuras valoda patiešām būtu labojama un pilnīgojama.
