Atzīmējot Latvijas Republikas arhīvu sistēmas 80. gadadienu un mūsu arhīva 35. gadadienu, no 8. līdz 10. novembrim (no plkst.13. līdz 17) Jelgavas Zonālajā arhīvā notiks atvērto durvju dienas.
Atzīmējot Latvijas Republikas arhīvu sistēmas 80. gadadienu un mūsu arhīva 35. gadadienu, no 8. līdz 10. novembrim (no plkst.13. līdz 17) Jelgavas Zonālajā arhīvā
notiks atvērto durvju dienas.
Pirmās liecības par mūsu zemi dokumentētas ap 13. gs., taču valsts arhīvus Latvijas Republikas valdība sāka veidot ar 1919. gada 1. septembri, kad Rīgas pilī savu darbību uzsāka Valsts vēsturiskais arhīvs. Tas savā pārziņā pārņēma gan Rīgas arhibīskapa un domkapitula, gan Livonijas ordeņa, Kurzemes hercogu, Vidzemes zviedru ģenerālgubernatora, Krievijas Vidzemes un Kurzemes guberņas arhīvus, pēc tam pakāpeniski arī jaunizveidoto valsts iestāžu dokumentus. 1924. gada 7. novembrī Valsts prezidents J.Čakste izsludināja pirmo likumu «Par valsts arhīvu», ar kuru tika noteikti arhīva galvenie uzdevumi – vākt, glabāt un apstrādāt nozīmīgus dokumentus un aktus.
Padomju vara 1940. gadā arhīvus reorganizēja – nodeva Valsts arhīvu, Rīgas pilsētas arhīvu un 18 jaundibināto apriņķu arhīvus Iekšlietu sistēmas pakļautībā –, un jau 1941. gadā visi Latvijas PSR arhīvu dokumenti skaitījās iekļauti PSRS Valsts arhīvu fonda sastāvā un strādāja PSRS Galvenās arhīvu pārvaldes vadībā. Šī sistēma saglabājās līdz 1990. gadam. Atbilstoši tā laika kārtībai 1962. gadā tika izveidots LPSR Centrālais valsts Oktobra revolūcijas un sociālisma celtniecības arhīvs, nedaudz vēlāk uz apriņķu un rajonu arhīvu bāzes – arī 11 šā arhīva filiāļu.
Jaunajā arhīvā un tā filiālēs bija jāpieņem dokumenti no valsts iestādēm un uzņēmumiem, kas tika izveidoti pēc 1944. gada. Lai gan ar Oktobra revolūciju saistītais nosaukums it kā pirmajā brīdī liek distancēties, arī padomju varas gados Latvijas arhīvu sistēma nebija īpaši politizējusies, jo tomēr par galveno uzdevumu tika uzskatīts vākt un saglabāt vēstures objektīvos lieciniekus – dokumentus –, nodrošināt to izmantošanu un saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Un daudz kas no tajā laikā uzkrātā lieti noder vēl tagad.
Valsts arhīvu sistēma šodien
Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, LR Augstākā Padome 1991. gada 26. martā pieņēma likumu «Par arhīviem», kurā noteikts, ka arhīvu sistēmu veido 15 valsts arhīvu, mikrofotokopēšanas un dokumentu restaurācijas laboratorija un bibliotēka. Četri lielie arhīvi atrodas Rīgā, t.i., jau minētais Valsts vēstures arhīvs (glabā dokumentus no 13. gs. līdz 1943. gadam), Latvijas Valsts arhīvs (bijušais Oktobra revolūcijas un sociālisma celtniecības – glabā dokumentus par padomju okupācijas periodu un arī atjaunotās republikas valsts varas un pārvaldes, kā arī Rīgas pilsētas iestāžu, uzņēmumu un organizāciju dokumentus līdz mūsdienām), Valsts kinofotodokumentu arhīvs. Sakarā ar privatizācijas procesu bija nepieciešams pārņemt valsts glabāšanā lielu apjomu personālsastāva dokumentu, kas liecina par iedzīvotāju darba stāžu. Šim nolūkam Rīgā izveidots Personālsastāva dokumentu valsts arhīvs. 11 lielākajās pilsētās darbojas zonālie valsts arhīvi, daļai no tiem ir arī personālsastāva dokumentu saglabāšanas nodaļas zonas rajonu centros. Arhīvu sistēma atrodas Tieslietu ministrijas pārraudzībā.
Valsts arhīvos kopumā uzkrāti dokumenti 127 000 lineāro metru apjomā. Ir uzsākti arhīva dokumentu aizsardzības un uzziņu sistēmas datorizācijas projekti. 2000. gadā Latvijas arhīvu mājas lapa būs pieejama internetā.
Jelgavas arhīvam – 35
Jelgavas arhīvs izveidots 1964. gadā kā viena no LPSR Centrālā valsts Oktobra revolūcijas un sociālisma celtniecības arhīva filiālēm, apvienojot Jelgavas, Bauskas un Dobeles rajona arhīvus, kuru sastāvā ietilpa iepriekš likvidētie Jelgavas un Bauskas apriņķa, kā arī Auces un Elejas rajona arhīvi.
Pašreizējā arhīva struktūrā ietilpst arī Jelgavas pilsētas, Jelgavas, Dobeles un Bauskas rajona personālsastāva dokumentu saglabāšanas daļas, kas glabā dokumentus no katrā teritorijā likvidētiem kolhoziem, sovhoziem, uzņēmumiem un organizācijām, kas apliecina bijušo darbinieku darba stāžu. Kopumā arhīvā ir pieņemts vairāk nekā
400 000 lietu.
Kopš neatkarības atjaunošanas arhīvs izsniedzis vairāk nekā 11 tūkstošu izziņu.
Tā kā šodienas procesi jau rīt kļūst par vēsturi, arhīva uzdevums ir arī gādāt, lai šos procesus apliecinošie dokumenti tiktu pareizi noformēti un sakārtoti nodošanai valsts glabāšanā. Zonālā arhīva uzskaitē ir ap 200 iestāžu, uzņēmumu un organizāciju – tā saucamo arhīva komplektēšanas avotu – un vēl ap 300 iestāžu, kuras konsultējam un kuru arhīvos uzraugām dokumentu saglabāšanu.
Lai glabājas mūžīgi
Ilgus gadus liela daļa iestāžu un iedzīvotāju zināja, ka arhīvs atrodas Jelgavas Domes (toreiz – izpildkomitejas) ēkā Lielajā ielā 11. Apmeklētāji, protams, redzēja tikai mūsu darba telpas «virszemē», taču dokumenti gandrīz 30 gadu gulēja pagrabā ar visām no tā izrietošajām sekām: mikrobioloģiskās pārbaudes rādīja veselu buķeti «sēņu» ar sarežģītiem, pat poētiskiem latīniskiem nosaukumiem, taču tulkojumā tas nozīmēja pakāpenisku dokumentu bojāšanos. Turklāt šīs telpas bija arī pārpildītas. Tāpēc pēc ilgiem meklējumiem un lūgumrakstiem toreizējā pilsētas vadība piešķīra arhīva vajadzībām daļu no bijušā padomju armijas kartogrāfijas centra Jaunatnes (tagad – Pulkveža Brieža) ielā 24: 300 m2 lielu telpu, kurai bija tikai sienas, kaut cik ciešams jumts un no bedrainās betona grīdas līdz jumta pārsedzēm vairāk nekā 7 m. Nepilna gada laikā telpa tika sadalīta divos stāvos, izbūvējot gan darba telpas, gan divas dokumentu glabātuves. Šķita, ka būsim nodrošināti ilgākam laikam. Taču dzīve izdarīja savas korekcijas: sakarā ar kolhozu likvidāciju un uzņēmumu privatizāciju pieņemamo dokumentu apjoms tā pieauga, ka pāris gadu laikā ne tikai piepildījās šīs glabātuves, bet atkal radās nepieciešamība pēc papildu platībām.
Un atkal pilsētas Dome saprata mūsu vajadzības un nodeva arhīvam telpas, kas atradās blakus. Valsts arhīvu ģenerāldirekcija cīnījās par finansējumu, atkal ritēja rekonstrukcijas darbi un – tapa jauna dokumentu glabātuve. To ne bez lepnuma var uzskatīt par vienu no labāk aprīkotajām Latvijā.
