Pirmdienas vakarā mūs šokē ziņa – Gulbenē bērnudārzā divdesmitviengadīgs vīrietis nodūris audzinātāju un trīs meitenītes. Visi sacelti kājās – policija, valdība.
Pirmdienas vakarā mūs šokē ziņa – Gulbenē bērnudārzā divdesmitviengadīgs vīrietis nodūris audzinātāju un trīs meitenītes. Visi sacelti kājās – policija, valdība. Notiek izmeklēšana, un nekavējoties tiks sniegta materiālā palīdzība. Gulbenē sēras.
Ir jānotiek tik lielai nelaimei, lai mēs beidzot saprastu, cik neaizsargāti ir mūsu bērni un mēs paši. Valdībā spriedīs, kādu caurlaižu sistēmu, kādu apsardzi ierīkot pie bērnu iestādēm. Lai man piedod runas vīri, viss kā parasti atdursies pret naudas trūkumu, jo tas, lūk, ir «ārkārtējs gadījums, tā bieži nenotiek». Varbūt tiks slēgtas bērnudārzu un sākumskolu ārdurvis, taču paies laiks, viss aizmirsīsies un dzīvot aiz slēgtām durvīm arī nav viegli. Atslēga nav atrisinājums.
Daudzdzīvokļu namā ir dzirdamas sievietes raudas. Ak, tā, kaimiņš atkal visu algu nodzēris, vienaldzīgi nodomājam.
Pieturā pusaudžu bariņš ielencis zēniņu. Atskan kāds skaļāks vārds, zēns tiek grūstīts un iedunkāts. Gan jau paši tiks galā, nospriežam un atviegloti iekāpjam autobusā.
Mūs vairs neiežēlina ubagi. Vieni un tie paši cilvēki noteiktā vietā un noteiktā laikā.
Baidoties no rupjības, mēs neaizrādām mazgadīgām jaunkundzītēm, ka smēķēt nav labi.
Šādu uzskaitījumu vēl varētu turpināt. Kas tas ir? Tāda dzīve, pašiem savu rūpju pietiek. Nav vērts iejaukties, jo labākajā gadījumā nekas nenotiks, bet ļaunākajā… Esam pietiekami skoloti nežēlības un vienaldzības skolā.
Vai jums ir gadījies darbdienas pēcpusdienā braukt no Rīgas uz Jelgavu ar vilcienu? Tur nekas īpašs nenotiek, tikai mūsu bērni atgriežas mājās no vidējām mācību iestādēm. Taču, vērojot viņu izturēšanos, valodu, paliek baisi. Iespējams, mājās jaunieši kļūst mīloši un labsirdīgi, taču manī šīs pārliecības nav.
Ko darīt, es nezinu. Arī es nemāku sakarīgi izskaidrot savam bērnam, kāpēc tas onkulis rokas miskastē. Kāpēc nedrīkst vērt vaļā durvis svešiniekam. Tāda dzīve. Un mūsu bērni uztver to kā pašsaprotamu. Viņi nezina to, kā bija mūsu bērnībā. Kad mamma mūs laida vizināties ar ragaviņām no kalna un vienīgās bailes bija par to, lai otrs bērnelis neuzbrauc virsū. Kā mēs vakaros sēdējam ap lielo galdu un spēlējām loto. Kā gājām pie kaimiņu tantes un dziedājām visas dziesmas pēc kārtas, tāpat bez iemesla.
Jā, mūsu bērnībā zāle bija zaļāka un debesis augstākas. Bet kāpēc laiks ir tik ļoti mainījies? Es zinu, ka pasauli salāpīt nevar. Bet varbūt var saņemties un uzlikt tai vienu mazītiņu ielāpiņu. Izrunāties kādā brīdī ar kaimiņu, paņemt pie rokas to zēniņu un tomēr pateikt meitenēm, ka smēķēt ir kaitīgi. Nekas jau nenotiks, kaimiņš turpinās dzert un zēnu dunkās arī rīt. Bet varbūt tomēr…
