Mūsu tikšanās sākas ar jaunajā veikalā saplīsušu rīslinga pudeli – tā izslīd no saimnieka rokām, ar skanīgu paukšķi atsitas pret grīdu un sašķīst smalkās druskās, telpā izplatot koncentrētu baltvīna smaržu. Īsti piedienīgs aromāts sarunai ar vienu no Latvijā zināmākajiem vīnziņiem Einaru Zalcmani.
Ik pa brīdim sarunas laikā Einars skumīgi norūc, ka tā gribējis pagaršot tieši šo amerikāņu rīslingu, kas «izpogājot» pat slavenos Mozeles līdziniekus. Galu galā samierinājies ar faktu, ka šajā reizē tieši šo vīnu neizdosies nogaršot, viņš nonāk pie secinājuma: «Varbūt katru dienu jāsasit pa pudelei, lai veikalā atbilstoši smaržo!»
Dzīvojis un dzīvo Ozolniekos, vienmēr bijis lielākā vai mazākā Jelgavas tuvumā – absolvēta 4. vidusskola un Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Pēc augstskolas sācis strādāt meliorācijā, pēc tam ar draugiem nodibinājis naktsklubu «Tonuss», strādājis par radio SWH dīdžeju un vairākās alkohola izplatītāju firmās, līdz deviņdesmito gadu beigās nokļuvis vīna skolā Bordo Francijā. No tā brīža arī aizsākusies viņa interese par vīniem. Pēc tam bijuši ceļojumi tuvākās un tālākās vīna zemēs. Šo interesi palīdzējis noturēt uzaicinājums rakstīt sleju par vīniem laikrakstā «Diena». Sākot šo nodarbi, Einars sev nosolījies vērtēt tieši lielveikalos atrodamos vīnus, cenšoties to klāstā atrast pēc iespējas izcilākus dzērienus. «Tas gan izrādījās tikpat grūts uzdevums kā, piemēram, gadu nemazgāties,» nosmejas vīnu vērtētājs. Doma vienkārša – slejai jābūt interesantai arī vidēji statistiskajam dzērējam – «dzērējam vulgaris». Var jau protams, smalkā galvaspilsētas mazveikaliņā atrast kādu vīnkopības pērli, bet visdrīzāk vairums lasītāju par šo vīnu aizmirstu pēc desmit minūtēm. Tas bijis izaicinājums lielveikalu vienveidīgajā klāstā meklēt kaut ko interesantu un atmiņā paliekošu. «Lielveikalu plaukti ir tik garlaicīgi… »
«Mūsdienās atrast patiesi sliktu vīnu ir diezgan grūti. Tehnoloģijas šobrīd ir fantastiskas, un katra sevi cienoša kompānija var noalgot saprātīgu vīndari. Pārējais jau ir darba jautājums. Sevi cienošs uzņēmums var saražot godīgu standarta kvalitātes vīnu. Tas ir kā desu taisīt – neviens jau negaida baigo mākslu. Ja cilvēks nopērk doktordesu, tad negaida no tās nezin kādas garšas kvalitātes. Savs laiks doktordesai un savs laiks kādai īpašai desai ar pelējumu vai salami,» skaidro Einars Zalcmanis.
Tāpat viņš atzīst, ka cilvēkiem jāļauj iepazīt jaunais un citādais: «Nevar cilvēku, kurš klausījies grupas «Tranzīts» dziesmas, uzreiz nesagatavotu iemest operā, tad viņš nekad tur vairs neatgriezīsies. Tāpat ir ar vīnu.»
Bankrota solījumu pietiek visam mūžam
«Vienmēr ir nedaudz kaitinājis viedoklis – ko tad Jelgava, te jau nekā nav, tikai Rīgas guļamvagons. No vienas puses, daļa taisnības, protams, ir, bet, no otras, – šī taču ir viena no Latvijas lielākajām pilsētām, kāpēc gan te nevarētu būt specializēts vīna veikals?» Einars cer, ka jelgavniekiem tāds būs vajadzīgs un cilvēkus interesēs viņa viedoklis un ieteikumi.
«Ja cilvēks pērk vīnu, kas nav pirmās nepieciešamības prece, ko viņš pērk? Ja grib vienkārši dullumu, ir daudz ātrāki un lētāki paņēmieni par šo dzērienu. Vīnu drīzāk iegādājas iegūstamo emociju un stāsta dēļ,» uzskata vīna pazinējs. Tieši to viņš vēlas sniegt kā speciālists šajā jomā – drīzāk stāstus par vīniem, nevis polifenolu uzskaitījumu vīnā.
«Piemēram, stāv zaļi gurķi puišeļi pie vīnu plaukta lielveikalā, grozās un nevar izvēlēties. Kam viņiem vīnu vajag? Jāiet «vecenēs». Neies taču pie «zaķiem» ar prastu šņabi. Puiši panikā un beigu beigās paņem kaut ko lētu ar smuku etiķeti. Rezultātā ne meitenēm prieks, ne pašiem. Arī šādos gadījumos var noderēt speciālists, kas ikdienišķo «kodienu» ar pāris padomiņiem var pārvērst jaukā pasākumā. Kaut vai ieteikt baltvīnu vispirms atdzesēt, citādi meitenēm jebkurš atnestais vīns, lēts vai dārgs, liksies skābs un negaršīgs.»
Lēmums Jelgavā atvērt specializētu veikalu nav bijis viegls, lai gan tāda doma lolota jau pasen. Einars atzīst: «Tik daudz norādījumu, ka es neesmu īsti gudrs, atverot veikalu, neesmu dzirdējis sen! Arī kapu zvani šai vietai tiek zvanīti nemitīgi, un netrūkst to, kas norādītu, ka bankrots mani piemeklēs, ja ne pēc mēneša, tad pēc trijiem vai pusgada noteikti.»
Einars tomēr atsakās ticēt, ka tik lielā pilsētā kā Jelgava neatradīsies pāris simti iedzīvotāju, kam šī vieta būs vajadzīga. Taču piebilst, ka pēc rekonstrukcijas gājēju plūsma Lielajā ielā šķiet gandrīz apsīkusi un, viņaprāt, pašvaldībai vajadzētu vairāk piestrādāt, lai centrālā laukuma apkārtni padarītu apdzīvotāku un iedzīvotājiem un tūristiem interesantāku.
Viens no pēdējiem pilieniem lēmuma pieņemšanas kausā bijusi saruna ar izcilās Talsu vīna vietas «Martinelli» īpašniekiem: «Bagāts tu nekļūsi, bet katru dienu satiksi ļoti interesantus cilvēkus un regulāri varēsi baudīt labu vīnu…» Tas licis sasparoties un pieņemt galīgo lēmumu.
Zemākajos plauktos vīnu neņem
Veikalu Einars iekārtojis pats savām rokām, no paletēm izgatavojot vīna plauktus, un smejas, ka dārgākais iekārtojumā esot spuldzes lampām. Nākotnes iecerēs esot arī iekārtot ērtu vietu, kur pasēdēt vīna baudītājiem veikala otrajā stāvā, un vasaras terasi. Tur kādreiz atradusies šajās telpās bijušās aptiekas grāmatvedība. Vīnzinis pie veikala atvēršanas vien apstāties neplāno, viņš iecerējis jelgavniekiem piedāvāt arī vīna kursus jeb skolu, ļaujot šo kultūru iepazīt plašāk.
Pats esot visēdājs un visdzērājs – nav tā, ka dzerot tikai vīnu. Vienkārši vakariņās retumus no vīna plaukta arī neizvēloties. «Var jau, kopā ar draugiem vakaru pavadot, mierīgi iedzert vienkāršāku vīniņu, bet līdz apakšējiem veikala plauktiem nolaisties – tas jau ir sevi necienīt. Bet īpaši gadījumi tāpēc arī ir īpaši, ka pieprasa īpašus dzērienus »
Neesot iespējams nodalīt, kāda cilvēku grupa dzer kādus dzērienus. Varot būt ļoti zinoši un prasīgi jaunieši, tikpat labi kundze brieduma gados, kuras sapratne par vīnu apstājusies pie kāda padomju laika brīnuma. Vai arī atnākot džentlmenis nomītās kedās, kuras sen jau raud pēc atkritumu konteinera, bet izvēlas augstvērtīgus vīnus ne mazā cenā.
«Jelgavā ir patīkami daudz gudru ļaužu, bet visvairāk es gaidu tos, kuri ir gatavi mēģināt, jautāt, stāstīt paši, atklāt un sajūsmināties,» aicina Einars.
«Es saprotu, ka ir milzum daudz lietu, kas Jelgavai varbūt ir nepieciešamākas kā vīna veikals, piemēram, koncertzāle. Manas zināšanas par vīniem ir diezgan nesistemātiskas, bet tās ir, un es labprāt dalos ar cilvēkiem. Man patīk runāties. Patīk sajust atgriezenisko saiti, ja kāds atnāk un pastāsta, kā garšojis manis ieteiktais vīns,» pārdomās dalās Einars. «Aiz katras vīna pudeles ir desmitiem cilvēku, kas stādījuši, audzējuši, raudzējuši, veidojuši etiķetes, atveduši, muitojuši. Katra vīna tapšanas etapā ir ielikta kaut kāda doma, tāpēc vien tas ir kaut kas īpašs.».
Pēdējos trīs mēnešus ikdienā galvenā Einara uzmanība pievērsta jaunajam veikalam, citām lietām daudz laika neatliekot. «Esmu gan atsācis lasīt grāmatas. Tas, pateicoties elektroniskajai grāmatai. Vēl joprojām man ļoti patīk laba mūzika, lai gan īpašas saistības ar to vairs nav. Patīk gan klasika, gan arī mūsdienu atklājumi – šobrīd topā ir amerikāņi «Kongos». Man patīk darīt visādas interesantas lietas – piemēram, ar piespiešanos, bet milzīgu prieku rakstīju žurnālam «Playboy» krogu apskatus,» par saviem hobijiem stāsta vīnu speciālists.
Jaunais veikals gan nebūtu varējis tapt bez ģimenes atbalsta – sievas, vecāku un Eināra trīs meitu neviltotās atsaucības, palīdzības un attieksmes. «Cilvēks jau viens nevar neko. Milzīgs paldies ģimenei un draugiem, kuri bijuši ar mieru savu laiku veltīt kaut kādam riskantam projektam. No veselā saprāta viedokļa raugoties, kaut kas tāds ir lemts neveiksmei un minētos kapu zvanus zvanīt šim projektam nemaz nav par agru. Savukārt no emocionālā viedokļa – tas nevar neizdoties. Ir tik daudz pozitīvu brīžu un attieksmes.» ◆
Someljē jeb vīnzinis ir cilvēks, kurš restorānā vai veikalā atbild par vīna iepirkumiem, to pareizu uzglabāšanu un pārdošanu. Vīnzinis būs tas, kurš noskaidros, ko cilvēks vēlas sagaidīt no vīna, ieteiks dzērienu un paskaidros, kāda būs ēdiena saderība ar vīnu, lai dzēriena izgaršošana tik tiešām radītu baudu, nevis žēlumu par zemē nosviestu naudu un šķērmā grimasē saviebtu seju. Vīnziņa zināšanas nebūt neaprobežojas tikai ar vīnu. Viņam jāprot orientēties arī stipro dzērienu, kā arī tējas un kafijas pasaulē. http://www.sommelier.lv
