Ziņa internetā vai televīzijā stāsta, ka atkal cietis bērns – maziņš bērns. Ugunsgrēkā, uz vilciena sliedēm, applaucējoties vai izkrītot pa logu.
Ziņa internetā vai televīzijā stāsta, ka atkal cietis bērns – maziņš bērns. Ugunsgrēkā, uz vilciena sliedēm, applaucējoties vai izkrītot pa logu. Vecāki, vecvecāki – tie, kas atbildīgi par mazuli, – cerības pilnām acīm raugās ārstos. Lielie un nopietnie onkuļi gaišos halātos, kas visiem spēkiem cenšas mazajam cilvēkam dot vēl vienu iespēju dzīvot, no televīzijas ekrāna pārmetoši raugās mūsos, lai saprotam, cik bieži izaicinām likteni, paši apdraudot savu bērnu veselību un dzīvību. Ne jau no darba ārsti baidās, bet par to, ka bērnu sāpju pasaulē un mūsu zemītē tā jau ir daudz…. Pēdējā laikā vai ik katru dienu uzzinām par kārtējām mazuļu ciešanām – vecāku vai apkārtējo nevērības, neuzmanības dēļ, bet varbūt aiz pārlieku lielajām rūpēm par ģimenes materiālo stāvokli, reizēm dienišķās alkohola devas dēļ. Tajā pašā laikā kāds tētis vai mamma, sēžot pie savas atvases palātas durvīm, kur mazais netiek galā ar smagu slimību, ar rūgtumu nopūšas – ja mans bērns būtu vesels…
Nesen atausa atmiņā Rīgas bērnu slimnīcas medmāsiņas kādreiz stāstītais. Vairs neatceros visas nianses, un diezin vai tās palīdzētu izteikt vairāk, nekā vēlos.
Viņš bija (un droši vien ir joprojām) ārsts nodaļā, kuras nosaukumu parasti izsaka pieklusināti. Tur ir klusāk un mierīgāk, nekā vitālajā bērnu vidē ierasts. Nodaļā ārstējas mazie un ne tikai mazie pacienti ar diagnozi – leikēmija. Ārsts darīja savu darbu, ik dienu raugoties bērnu acīs, uzklausot izmisušo vecāku lūgumus pēc palīdzības. Slimnīcā nostrādātie gadi un pieredze darīja savu – viņa sirds allaž pukstēja vienmērīgi, un šķita, ka mediķa miers ir nesatricināms. Nodaļas bērni lielo onkuli baltajā halātā pieņēma draudzīgi, taču bez emocijām – līdzīgi kā ikdienas procedūras. Tikai nez kāpēc viens no mazajiem pacientiem bija viņam īpaši pieķēries.
Bērni arī šajā nodaļā daudz zīmē, vēl neapzināti atklājot pasaulei savas slēptākās jūtas un sapņus – dzīvespriecīgus un krāsainus.
Puisēns katru dienu zīmēja zaķus. Kāpēc zaķus – to neviens nevarēja izskaidrot. Ik dienu ārsts, kuru zēns uzskatīja par draugu, dāvanā saņēma zīmējumu ar zaķi. Reizēm garausis jautri draiskojās pļaviņā – tad zem zīmējuma paraksts vēstīja «Zaķis priecīgs». Kad zaķis vairs neizskatījās gana jautrs un nebēdnīgs, un uzraksts liecināja, ka viņš ir skumjš, dakteris zināja – zēnam kļuvis sliktāk. Un tā ik dienu – zaķis dejoja, smējās, slēpās un raudāja. Bet vienmēr nopietnais ārsts aizvien biežāk atļāvās smaidīt un pat paslepus puisēnam saujā iespieda pa kādam kārumam.
Vienu dienu pēc kārtējās smagās dežūras slimnīcā ārsts devās apciemot puisēnu, taču viņa vietā atrada zīmējumu. Pūkainis no lapas uz dakteri raudzījās skumjām acīm, nolaidis ausis. «Zaķis ir noguris,» bija uzrakstīts zem zīmējuma, kas bija pēdējais.
Mēs sakām – cerība mirst pēdējā, taču pārāk bieži tā mirst…
