Sestdien visi ceļi veda uz Tērveti, kur pirmo gadu vērienīgi tika svinēti Zemgaļu svētki.
Sestdien visi ceļi veda uz Tērveti, kur pirmo gadu vērienīgi tika svinēti Zemgaļu svētki.
Senais zemgaļu centrs, saulstaru apmirdzēts, nedēļas nogalē bija pulcējis lielus un mazus zemgaliešus, kā arī ciemiņus no dažādiem Latvijas novadiem. Netrūka ārvalstu viesu, kas nespēja vien nobrīnīties, cik liela ir latvju interese par savas tautas senvēsturi un kultūru, par tās atkal celšanu saulītē un mīlestība uz to. Pirmie Zemgaļu svētki pagājuši, bet jau sestdien tā organizētājiem kļuva skaidrs, ka tie nebūs pēdējie un zemgaļi kopā savos svētkos pulcēsies arī 2005. gadā un turpmāk.
Sestdienas rītā debesu drūmais vaigs Tērvetē vēstīja, ka svētkus un izpriecas var traucēt lietus. Taču neko vairāk kā draudīgus mākoņus rīta pusē un pērkonpapa ducināšanu Tērvete un tās ciemiņi nesagaidīja. Drīz vien uz svētku atklāšanu dabas māte bija parūpējusies par brīnišķīgu saulīti, liegu vējiņu un neaizmirstamu dienu.
Svētkus atklāj zemgaļu vadonis
Uz svētku atklāšanas ceremoniju, kas norisinājās brīvdabas estrādē iepretim Sprīdīšiem, staltu zirgu pavadībā ieauļoja pats zemgaļu vadoņa godā celtais Tērvetes Senvēstures muzeja vadītājs Normunds Jērums ar pavadoņiem. Viņš sveica zemgaliešus un viesus ar iespēju visiem būt kopā Zemgaļu svētkos: “Šodien esam pulcējušies par godu zemgaliešiem, kas tik ilgus gadus un gadu simtus nebija kopā sanākuši un priecājušies savos svētkos.” Sestdien pulksten vienos dienā pašā Rietumzemgales centrā Tērvetē tika aizdegta lāpa, atvērti vārti uz amatnieku sētu, un svētki varēja sākties.
Pats savas naudas kalējs
Šķiet, lielāko svētku dalībnieku interesi izraisīja senie amatnieki un viņu darinājumi. Pasākumā piedalījās piecas lietišķās mākslas studijas, dažādas darbnīcas, kā arī senie zemgaļi no otrpusrobežas – Jonišķiem.
Interesenti varēja izkalt senās Rīgas vērdiņa oriģinālkopiju. Toreiz naudu darināja vācu amatnieki, par to gluži tāpat kā par eiro mūsdienās varēja iepirkties gan savā tēvu zemē, gan ārpus tās. Naudas kalēji atzina, ka interese par senajiem vērdiņiem esot liela un kā piemiņu to paši izkalt un iegādāties gribot daudzi.
Sievas cep plāceņus, vīri lej rotas
Jau sirmā senatnē vīriem vairāk rūpēja naudas un iztikas pelnīšana, bet sievu pienākumos bija saimes pabarošana un apģērbšana. Pie amatniekiem Rīgas Senās vides darbnīcā jaunas meitas varēja izmēģināt, cik sievām 9. un 10. gadsimtā smagi bija jāstrādā, lai galdā celtu maizīti. Amatniece Ieva Pīgozne – Brinkmane “Ziņām” stāsta, ka īsto raudzēto maizi senie latvieši sākuši cept tikai ap 10. – 11. gadsimtu. Pirms deviņiem tūkstošiem gadu, lai iegūtu miltus, graudus saberza ar speciālu graudberzi. Proti, uz liela plakana akmens uzbēra pāris saujas graudu un ar citu apaļu akmeni tos saberza. Ieva teic, ka darbs nav smags, lai gan rokām jābūt spēcīgām, taču tas prasa laiku. Obligāts nosacījums ir “miltus griezt” pulksteņrādītāja virzienā. Neatlaidīgi strādājot, kilogramu graudu iespējams saberzt piecās stundās. No miltiem senči nav vis cepuši maizi, bet plāceņus, ko Zemgaļu svētkos varēja izmēģināt katrs. Miltiem pievieno ūdeni, pavisam nedaudz sāli un ķimenes (saldiem plāceņiem sāls vietā klāt liek medu). Ap ugunskuru apkārt sakrauj akmeņus, kad tie karsti, virsū liek plāceņus. Pusstundā maltīte gatava. Taču visbiežāk senie latvieši ēduši biezputras no graudu miltiem un putraimiem – kviešu, auzu, lēcu –, iecienīti bija arī pelēkie zirņi, sāre un citi ēdieni.
Kamēr sievas berza graudus, Senās vides darbnīcā vīri bija aizņemti ar krāsainā metāla liešanu dolomīta formās. Tērvetē amatnieki strādāja ar alvu, taču seno zemgaliešu cieņā bijis arī sudrabs un bronza. Rotu liešanas princips ir analogs “laimes liešanai”, proti, kad ugunskurā karsētā alva kļūst šķidra, to lej īpašās dolomīta vai māla formās, tā iegūstot rotaslietas un dažādus priekšmetus. Senlatviešiem raksturīgākās rotas bijušas saktas un kakla riņķi. Zemgaļu vīri nēsāja sudraba kakla riņķi, bet sievas ar tiem rotājās atkarībā no vīra turīguma – jo naudīgāks vīrs, jo sieva ap savu kaklu varēja aplikt vairāk riņķu.
Latgaļu, lībiešu un zemgaļu tautastērpi
Senajos tautas apģērbos tērpties varēja arī pasākuma apmeklētāji. Eksperimentālās arheoloģiskās grupas “Senzeme” dalībnieces svētku dalībniecēm ļāva uzlaikot sēļu meitas kārtu, bet vīri varēja izbaudīt bruņinieka ietērpa “burvību”. Pat miesās spēcīgi kungi atzina, ka 14 kilogramu smagajā bruņukreklā, pieckilogramīgajā pakulstriķa vamzī, ko kaujinieki vilka zem bruņām, lai amortizētu bultas vai zobena triecienu, un pieckilogramīgajā bruņucepurē nejūtoties visai ērti. Seno kaujinieku 25 kilogramu smago ietērpu papildināja arī vairogs, zobens, aproces un zābaki, kas klāt cīnītājam deva vēl savus desmit kilogramus.
Senos zemgaļu tērpus varēja apskatīt un aptaustīt Dobeles tautasdziesmu kopas “Puduris” sievu mugurās. “Zemgaļu svētkos nemaz citādi neuzdrīkstējāmies tērpties, jo esam īstenas zemgalietes. Pie savas jaunās kārtas esam tikušas pavisam nesen. To darinājām pašas, pētījām un izzinājām, lai apģērbs būtu pēc iespējas līdzīgāks seno zemgaliešu kārtām,” stāsta “Pudura” vadītāja Inta Jansone. Viņa zina teikt, ka senie zemgaļi paši savā kārtā sākuši tērpties ap 10. – 12. gadsimtu. Sievietes valkājušas divu veidu brunčos – spraužamos (kas ir arī “Pudura” sievām) un apliekamos. Spraužamie brunči darināti no diviem vilnas audekliem, kas plecu daļā sastiprināti ar rotadatu. Viduklis apjozts ar jostu, jo brunču vīles nav sašūtas. Tērpiem bijušas raksturīgas dabas krāsas – sūnu zaļā, dzeltenīgā, brūnganā, pelēcīgā. Zem brunčiem vilkts garš linu krekls, kājās pastalas vai ādas zābaciņi. Ap galvu siets galvasauts vai tajā likts vainadziņš. I.Jansone stāsta, ka Zemgalē atšķirībā no citiem novadiem pārsvarā dzīvojuši turīgi cilvēki, tādēļ viņi sevis izdaiļošanā neskopojās ar rotām – rotadatām, bronzas aprocēm, kakla riņķiem, pie jostas piesietiem nazīšiem un citām greznumlietām.
Podi jātaisa pēc modes – ar glanci
Daudz interesentu pulcējās pie podnieka ripas, ar kuru roku iemēģināt varēja gan lieli, gan mazi. Kā podus gatavot, rādīja amatniece no Liepājas rajona – bijusī jelgavniece, no Šmēdiņu dzimtas cēlusies Kristīne Cukura –, kas apgalvo, ka viņas sirds joprojām pieder dzimtajai Zemgalei. Viņa zina stāstīt, ka šai pusē pirms vairākiem gadsimtiem nav bijis svešs podnieka arods. Tikai liecību diemžēl par to esot visai maz. Zemgale bijis bagāts novads, to iekārojuši daudzi, pāri gājušas neskaitāmas ļaužu masas. Iespējams, tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ tik maz arheoloģiskajos izrakumos Zemgalē atrasti māla izstrādājumi. Līdz ar to nav zināms, kas podniecībā bijis raksturīgs senajiem zemgaļiem.
Apmācot kārtējo interesentu pie ripas, Kristīne stāsta, ka pats grūtākais ir sākums – iecentrēt un noturēt viducī māla piku. Pie virpas strādāt var iemācīties jebkurš, tas neesot grūti. Protams, vajadzīgas spēcīgas rokas, tās, strādājot podniecībā, norūdoties pašas. Kristīne ar nožēlu secina, ka mūsdienās zūd interese par māla izstrādājumiem, to vietā veikalu plauktos parādās citu materiālu trauki. Viņa atzīst, lai piesaistītu pircējus, ar parastu māla trauku nepietiks. “Modē vairs nav tradicionālais un mūsu senčiem raksturīgais vienkāršums. Mainās krāsas, formas, akcenti, kas diemžēl attālinās no senču kultūras un vēstures,” secina Kristīne.
Viņas sacīto apliecināja amatnieku tirdziņā redzētais, kur pircējiem galvenokārt tika piedāvāti dažādu dzīvnieku un figūru māla darinājumi košās krāsās, bet sameklēt tradicionālu māla podu vai bļodu tā arī neizdevās.
Zemgaļu svētku tradīcija turpināsies
Līdztekus rosībai amatnieku sētā svētku dalībnieki varēja vērot folkloras kopu, tautas dejotāju un koru uzstāšanos, kā arī seno zemgaļu tērpu demonstrējumus. Īstas vīru cīņas ar zobeniem seno karamākslu demonstrējumos rādīja cīņu klubu “Livonieši”, “Trejasmens”, “Vilkaču” un “Excalibura” kareivji.
Līdz ar tumsas iestāšanos Tērvetes meža ielokā tika demonstrēti senie zemgaļu ugunsrituāli, bet ceļa pretējā pusē svečugunīs iedegās Tērvetes pilskalns, kas tumsā mirdzēja savā varenībā un skaistumā.
Lai pie Tērvetes pilskalna jau drīzumā no jauna paceltos varenā Zemgaļu pils, pasākuma apmeklētāji varēja ziedot vienu latu, ar savu biļeti piedaloties loterijā, kurai laimestus sarūpēja pasākuma amatnieki.
Tērvetes Senvēstures muzeja vadītājs Normunds Jērums “Ziņām” stāsta, ka pasākumā apmeklētājus ar senajām senču dejām, dziesmām, mūziku un tērpiem iepazīstinājuši mākslinieki no pašu mājām, Vidzemes un Kurzemes, kā arī Lietuvas Jonišķu un Akmenes pilsētām. Zemgaļu svētki šogad tika rīkoti PHARE programmas atbalstītā novadpētniecības projekta “Pa seno zemgaļu takām” ietvaros, bet tērvetnieki jau zina pavisam droši, ka šādi svētki nākamgad jārīko atkal. Normunds Jērums “Ziņām” neslēpa gandarījumu par to izdošanos, par milzīgo cilvēku interesi, tādēļ sacīja, ka Zemgaļu svētki kļūs par tradīciju.
