Lai gan parādi par siltumenerģiju ar katru gadu palielinās, joprojām nav juridiska regulējuma, kā šo problēmu risināt. Turklāt prognozējams, ka pašreizējās apkures sezonas beigās Latvijā apkures parādu summa varētu sasniegt pat 45 miljonus latu.Nemaksātāju vairākSaskaņā ar Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) veikto pētījumu šā gada 1. februārī kopējie parādi par saņemto siltumenerģiju Latvijā bija 31,75 miljoni lati. Tieši gadu iepriekš šī summa bija 25 miljoni latu jeb par 24 procentiem mazāk. Var uzskatīt, ka parādu pieauguma dinamika bijusi mazāka nekā gadu iepriekš, taču jāņem vērā kāds «bet», proti, faktiski šie dati atspoguļo maksājumu dinamiku līdz 2012. gada 1. janvārim, jo ir skaidrs, ka janvārī par šo mēnesi neviens patērētājs vēl nebija sācis maksāt rēķinus. Tādējādi 24 procentu kāpums ir tikai par siltajiem ziemas mēnešiem, kad par apkuri bijis jāmaksā salīdzinoši maz. «Jau šobrīd ir skaidrs, ka gan februārī, gan arī apkures sezonas turpmākos mēnešus parādu summas turpinās augt. Tiek pat prognozēts, ka līdz apkures sezonas beigām kopējā parādu summa Latvijā veidos 40 – 45 miljonus latu,» atzīst LPS padomnieks Aino Salmiņš. No pērnā 1. septembra līdz šā gada 1. februārim būtiski apkures parādi auguši Rīgā – no 6,7 miljoniem līdz 9,2 miljoniem latu. Apkures parādi pēdējā gada laikā no 2,2 līdz 2,9 miljoniem latu palielinājušies Daugavpilī, no 2,7 līdz 3 miljoniem latu – Jūrmalā, no 1,05 līdz 1,2 miljoniem latu – Jēkabpilī. Savukārt Valmierā parādu summa attiecīgajos mēnešos ir sarukuši no 0,46 miljoniem latu līdz 0,37 miljoniem latu, bet Liepājā – no 0,74 līdz 0,57 miljoniem latu. Pētījumā LPS ietvēra 162 respondentus, deviņi no tiem bija lielās pilsētas, bet 153 – novadi un siltumapgādes uzņēmumi.Lielākā problēma – vecie parādiJau tradicionāli daudziem patērētājiem norēķināties par saņemtajiem siltumenerģijas patēriņiem pilnā apmērā ziemas mēnešos ir pārāk apgrūtinoši, tāpēc viņi samaksā tikai daļu no vajadzīgās summas, tādējādi uzkrādami parādu. Savukārt vasaras mēnešos šī summa kopumā valstī tiek dzēsta aptuveni 20 procentu apmērā. «Protams, vislielākās bažas rada tie apkures parādi, kas uzkrāti jau iepriekšējos gadus un laika gaitā tā arī netiek atmaksāti. Jāatzīst, ka joprojām Latvijā nav juridiska regulējuma, kā risināt šo problēmu,» norāda A.Salmiņš.Līdz šim publiskajā telpā figurējušas pāris idejas, kā varētu veikt parādu nomaksu, taču abas piedzīvojušas fiasko. Viena no tām – patērētāju kreditēšana, lai viņi varētu samaksāt par saņemtajiem pakalpojumiem. Tomēr laikus tika aprēķināts, ka, šādi rīkojoties, patērētāja parādu nasta augtu vēl vairāk un praktisku risinājumu šāds solis nedotu. Otra – noteikt, ka, pārdodot īpašumu, kura īpašnieks nespēj kārtot uzņemtās saistības, no iegūtās summas pirmām kārtām tiks samaksāta tā summa, kas pienākas kreditoriem, un tikai pēc tam apmierinātas kreditoru prasības. Tomēr šāda iespējamā norma likumdevēja atbalstu tā arī neguva, un tiek uzskatīts, ka tas noticis pārāk spēcīgā banku lobija dēļ. Proti, daļa banku speciālistu norādīja, ka, slēdzot līgumus ar naudas aizņēmējiem, bankas nav rēķinājušās, ka, rodoties problēmām ar parādu atmaksu, priekšroka varētu būt kādam citam.Ekonomikas ministrijai ir iesniegti ierosinājumi trīs dažādām izmaiņām Latvijas likumdošanā, kam vajadzētu uzlabot situāciju parādu atmaksas jomā. Pirmkārt, būtu jāparedz, ka līgums par siltumapgādi tiek slēgts nevis ar mājokli, bet gan ar tā īpašnieku. Šāds solis garantētu skaidrību ar uzkrātajiem parādiem īpašuma pārdošanas gadījumā. Proti, vai nu pārdevējs būtu spiests savus parādus nokārtot pirms īpašuma pārdošanas, vai arī tos, abpusēji vienojoties, mantotu jaunais īpašnieks. Otrkārt, būtu jāizbeidz visnotaļ izplūdušās namu apsaimniekotāju tiesības. Proti, jādod uzdevums apsaimniekotājiem rīkoties noteiktu laiku pēc tam, kad parādi par siltumapgādi nav samaksāti. Tiek paredzēts, ka šim periodam vajadzētu būt trīs mēnešu apmērā, bet pēc šā termiņa pret viņu ar prasību jāvēršas tiesā. Treškārt, būtu jānosaka, ka siltumenerģijas gala patērētājs ir nevis, piemēram, daudzdzīvokļu māja, bet gan katrs konkrētais dzīvoklis. «Jāņem vērā, ka pārsvarā gadījumu apsaimniekotājam no daudzdzīvokļu nama neizdodas iekasēt vairāk par 85 – 90 procentiem nepieciešamās summas. Savukārt siltumapgādes uzņēmumi paģēr, lai par piegādāto siltumenerģiju tiktu samaksāts 100 procentu apmērā. Ir taču nereti dzirdēts, ka, sākoties apkures sezonai, siltumapgādes uzņēmumi skaidri paziņo – tām mājām, kur par siltumu nebūs samaksāts simtprocentīgi, apkures nebūs. Tas nozīmē, ka apsaimniekotājs, lai nodrošinātu katrā konkrētajā namā siltumapgādi, iztrūkstošo summu paņem no tiem līdzekļiem, ko iedzīvotāji samaksājuši par apsaimniekošanu. Nosakot, ka siltumapgādes uzņēmums slēdz līgumu par siltumenerģijas piegādi tieši ar katru patērētāju, šāda sistēma tiktu izslēgta,» skaidro LPS pārstāvis. Vienotu maksājumu nebūsNereti aktualizējies ir jautājums, kāpēc vienas valsts – Latvijas – teritorijā dažādās pašvaldībās maksa par apkuri var atšķirties pat diezgan būtiski. Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs «Re:Baltica» projekta «Karstie rēķini» apkopotie dati liecina, ka Latvijā visdārgāk par apkuri maksājuši Garkalnes iedzīvotāji – Upes ielas ēkā, lai apkurinātu vienu kvadrātmetru, bijis jāmaksā 2,63 lati. Šo ēku apsaimnieko pašvaldības SIA «Garkalnes komunālserviss». Nākamā dārgākā apkure bijusi Ikšķilē, kur Stacijas ielas divu ēku iedzīvotāji maksāja 2,40 un 2,33 latus par kvadrātmetru. Vismazāk par apkuri janvārī izdevuši Zeltrītu ielā Mārupē – viena kvadrātmetra apsildīšana izmaksājusi 0,20 latu. Ēku apsaimnieko SIA «Namu apsaimniekošana». Nākamās zemākās izmaksas ir Rīgā – Visvalža ielas 3.a nama iedzīvotājiem par kvadrātmetra apsildīšanu jāmaksā 21 santīms, bet Liepājā, Ugāles ielā, – 31 santīms.Rēķinu summas būtiski var atšķirties arī par ūdens uzsildīšanu. Šā gada janvārī par to visdārgāk maksāja Vītolu ielas 6/10. nama iedzīvotāji Liepājā – ūdens uzsildīšanas izmaksas uz iedzīvotāju bijušas 25 latu apmērā. Otra dārgākā vieta bija Rīgā, Eksporta ielā 2a, kur ūdens uzsildīšanas izmaksas veidojušas 17,51 latu uz vienu iedzīvotāju, bet trešais dārgākais bijis Emīla Dārziņa 4a. nams Jūrmalā, kur ūdens uzsildīšanas izmaksas bijušas 16,24 latu apmērā.«Tas, kādu summu nākas maksāt par saņemto siltumenerģiju, atkarīgs no vairākiem būtiskiem aspektiem. Vispirms jau tā ir atkarīga no kurināmā veida. Mazāk jāmaksā tiem iedzīvotājiem, kuru īpašumi tiek apkurināti ar šķeldu, bet vairāk tiem, kuriem siltumpadeve tiek nodrošināta, izmantojot gāzi. Tam ir pāris būtisku iemeslu – pērn tika palielināts akcīzes nodokļa slogs dabasgāzei, pēc tam auga arī gāzes iepirkuma maksa. Turklāt arī gāzes apkures gadījumā maksājamās summas dažādiem patērētājiem var būtiski atšķirties. Jāņem vērā, ka gāzes cena tiek aprēķināta atbilstoši trīs dažādām patērētāju grupām atkarībā no patēriņa. Tādējādi vismazāk par apkuri jāmaksā Rīgas patērētājiem, jo šajā pašvaldībā ir vislielākais patērētāju skaits. Ir, protams, dzirdēti apgalvojumi, ka vajagot ieviest sistēmu, ka cenas valstī siltumenerģijai tiktu aprēķinātas identiski pēc viena tarifa. Lai tā varētu darīt, visiem patērētājiem jāizmanto identisks energoresurss, jābūt vienādi strādājošam siltumapgādes uzņēmumam un arī ēkām jābūt identiskām, jo siltuma patēriņš mājām atkarībā no to tehniskā stāvokļa ir dažāds. Tāpēc ieviest vienotu tarifu pilnīgi visiem patērētājiem, turklāt neatkarīgi no patēriņa apjoma, ir neiespējami,» pārliecināts A.Salmiņš.
