Tas, vai esam apmierināti ar dzīvi, ar algu, ko saņemam, kādas ir mūsu politiskās simpātijas, cik daudz laika pīpējam vai veltām sportiskām nodarbēm, sen vairs nebalstās uz aptuveniem minējumiem.
Tas, vai esam apmierināti ar dzīvi, ar algu, ko saņemam, kādas ir mūsu politiskās simpātijas, cik daudz laika pīpējam vai veltām sportiskām nodarbēm, sen vairs nebalstās uz aptuveniem minējumiem. Nu izstrādātas aptauju metodes un paņēmieni. Atliek vienu izvēlēties, un pēc brīža rezultāts ir rokā. Par politiskajām simpātijām – šīs aptaujas interesantākas un ietekmīgākas parasti kļūst neilgi pirms vēlēšanām. Pašlaik tas vēl nav tik aktuāli, jo Saeimu vēlēsim tikai oktobrī. Līdz tam vēlētāju simpātijas vai antipātijas var apmest vēl ne vienu vien kūleni. Partijas, kas grasās startēt uz simts deputātu vietām parlamentā, vēl tikai pamazām iešūpojas priekšā stāvošajām batālijām.
Vakar tika publiskoti jaunākās aptaujas rezultāti – pētījums veikts pēc Eiropas Komisijas Preses un komunikāciju ģenerāldirektorāta pasūtījuma. Tas bija jau trešais Latvijā kopš mūsu iestāšanās ES. Tā kā šādas aptaujas tiek izdarīti visās 25 dalībvalstīs vienlaicīgi, var spriest par kopējām tendencēm. Un tās, īsi sakot, rāda, ka ES kā “kopējām mājām” tic arvien mazāk iedzīvotāju. Ņemot vērā iepriekšējos pētījumus, jūtam stabilu tendenci. Šoreiz par negatīviem faktoriem, kas veidoja cilvēku neticību ES idejai, tiek minēti tie, ka referendumos par ES Konstitūciju atsevišķu valstu iedzīvotāji ieņēma negatīvu nostāju. Pie vainas bijusi ķēpāšanās ap 2007. – 2013. gada ES kopbudžetu un pilsoņu atšķirīgā attieksme pret iestāšanās sarunām ar Turciju. Lai arī Latvijas iedzīvotāju skatījumā ES pašlaik ir neitrāls tēls (44 %), pēdējā pusgadā palielinājies to skaits, kam viss saistībā ar ES iegūst negatīvu pieskaņu. Arī pie mums mazāk kļūst to cilvēku, kas valsts līdzdalību ES uzskata par labu lietu.
Pret jau pieminētajiem globālajiem jautājumiem, kas ES sakarā varētu neapmierināt mūsu valsts iedzīvotājus, laikam būs grūti iebilst. Kaut gan jāatceras kāda banāla patiesība: no mazā veidojas lielais. Citiem vārdiem sakot, no tā, kā dzīvojam mēs katrs, veidojas arī mūsu kā valsts iedzīvotāju kopuma attieksme. Var jau, sākot no pašvaldību vadītājiem un beidzot ar valsts pirmajām amatpersonām, apmierināti sacīt, ka mūsu pagasts, pilsēta un valsts kopumā jau kuro gadu parāda straujas attīstības tendences. Šo optimisma pilno nostāju kā nebijušu aizslauka brīdis, kad vairums no mums ieskatās savā makā. Faktiski visu, kas panākts, cīnoties par algas pielikumu, aizslauka inflācijas skrējiens. Un ziņa par to, ka deputāti lēmuši par amatalgas palielināšanu pašvaldības vadītājam, sāk kaitināt tik ļoti, ka pārņem dusmas – par ko viņam, ne man?
Pavisam šķērmi ap dūšu kļūst, uzzinot par jauniem un jauniem cenu paaugstinājumiem. Lai kā ES tēla spodrinātāji censtos, mēs Latvijā nekad nebūsim sajūsmā par gaidāmo pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu siltumenerģijai, ja tas tiešā veidā saistīts ar ES direktīvas piemērošanu. Jau tagad var prognozēt kādu iespaidu uz iedzīvotāju labklājību atstās gaidāmais elektroenerģijas un dabasgāzes cenu ievērojamais lēciens. Protams, var, kā to iesaka Latvijas Bankas prezidents, turpināt algu “iesaldēšanu”, tādējādi cenšoties samazināt patēriņu. Tikai šajā gadījumā jājautā – uz kā rēķina ietaupīsim? Jau tagad vairums iedzīvotāju tik tikko iztiek no algas līdz algai, un nākotnes perspektīva viņiem nerādās ne spožāka, ne cerīgāka. Ja turpināsies līdzšinējais valsts makroekonomiskās attīstības un vienlaicīgi inflācijas paralēlais skrējiens, arī nākamās aptaujas neko cerīgāku neparādīs. Lai kā censtos mūs pārliecināt par pretējo.
