Uz «Ziņu» aicinājumu atsaukties cilvēkus, kas savu četrkājaino mīluli paņēmuši no LLU Veterinārmedicīnas fakultātes izolatora vai ielas, atsaukušies vairāk nekā desmit cilvēku.
Uz “Ziņu” aicinājumu atsaukties cilvēkus, kas savu četrkājaino mīluli paņēmuši no LLU Veterinārmedicīnas fakultātes izolatora vai ielas, atsaukušies vairāk nekā desmit cilvēku. Šoreiz publicējam pirmo laimīgo stāstu par Reksi.
“Vācu aitu suņa jaukteni nosaucām par Reksi. Viņš pie mums dzīvo kopš pagājušā gada rudens,” stāsta jelgavniece Ausma. Viņas meita kopā ar draugu bieži brauc slidot uz Piņķu ledus halli. Tur viņi arī atrada Reksi. Halles sargs toreiz sacījis, ka suņuks klaiņojot jau trešo dienu.
“Jaunieši suņuku pasauca. Tas ielēca viņu automašīnā un ārā vairs kāpt negribēja,” turpina Ausmas kundze. Tā suņuku atveda uz mājām un nosauca par Reksi.
Ausmas sirds iežēlojusies. Viņa nespēja Reksim ļaut arī turpmāk klaiņot. Sākumā gan suns bijis nedrošs un nobijies, veterinārsta apskatē Ausma noskaidroja, ka suņukam ir tikai gadiņš.
Tagad Reksis ir labi iedzīvojies jaunajās mājās un kļuvis par ļoti mīļu un kārtīgu ģimenes draugu. “Ja suņuku ielaižam mājā, tālāk par koridoru viņš neiet, savu vietu Reksis zina,” teic Ausma. Rotaļīgajam Reksim patīk vizināties ar mašīnu un skraidīt pa pagalma zālienu – pie ķēdes viņu saimnieki netur.
Izglābtajam Reksim arī paveicies ar suņu skolas instruktoru Sergeju. Ausma atzīst, ka instruktors ir ļoti prasmīgs, par ko saka viņam lielu paldies. Paklausības pamatus Reksis jau apguvis, taču izglītošanās turpinās.
“Viņš mums ir tik mīļš, ka visi nedarbus piedodam. Nav viņš šķirnes suns – parasts “vilciņa” jauktenis, taču ļoti labsirdīgs un mīļš,” piebilst Ausma.
