Maija otrajā svētdienā Latvijā svin Mātes dienu.
Pavasara ziedonis atnācis kopā ar sirsnīgākajiem šī mēneša svētkiem – Māmiņdienu, kad mazi un lieli ar narcišu un tulpju pušķiem rokās sveiks mammas, bučos un teiks paldies vārdus savām vienīgajām un tāpēc vislabākajām. Aicinājām arī mūspuses sabiedrībā pazīstamus cilvēkus pastāstīt par savām mammām.
Atļāva mums iztrakoties
Guntars Lūsītis,
Zaļenieku Zaļās draudzes mācītājs
Savai mammai Ritmai Lūsītei esmu vidējais no pieciem dēliem. Kopā ar tēvu, kurš strādāja meliorācijā, viņa, būdama aptiekāre, mūs audzināja Tērvetes novada Bukaišos. Tie bija padomju laiki, gājis visādi. Taču esmu ļoti pateicīgs ģimenei un mammai, ka viņa mūsos ieaudzināja darba tikumu. Īstenībā mūs lutināja, bet saimniecībā bija savs cūciņš, gotiņa. Vācām sienu. Audzējām kāpostus un tulpes – visur vajadzēja piedalīties. Tāpat esmu pateicīgs mammai, ka viņa mums ļāva iztrakoties. Protams, lai tiktu uz diskotēku vai balli, bija jāpadara darbi, bet viņa mūs laida, gan tajā pašā laikā sakot – ejiet, bet es lūdzu Dievu par jums!
Mamma jau no jaunības dienām bijusi ticīga un tā arī mūs audzināja. Kad kļuvu par mācītāju, viņa man atklāja kādu bērnībā piedzīvotu brīnumu. Piedzimu Dobeles slimnīcā, un vecmāte paziņoja, ka man ir pārāk liela galva jeb ūdensgalva, tāpēc jāsūta uz Strenčiem. Taču atļāva kādu mēnesi padzīvot mājās, lai apveļos un gaidu republikas ārstu, kas pieņems galīgo lēmumu. Kad dakteris ieradās un, ieraugot tēvu, uzreiz saprata, no kurienes man tā lielā galva, viņš pateica pravietiskus vārdus – ticiet man, šis dēls jums atšķirsies no pārējiem! Mamma šos vārdus bija saglabājusi.
Patlaban mamma dzīvo Jelgavā un strādā aptiekā Ozolniekos. Pirms dažiem gadiem viņa tika atzīta par labāko aptiekāri Jelgavā. Bieži sazvanāmies, ieskrienu pie viņas uz kafiju. Ja kaut kas sāp – vispirms zvanu mammai. Tāpat satiekamies laukos pie brāļa pirtī. Uzskatu, ka mammai vajag arī dzīvot sev, un, reizi gadā braukdama ceļojumos, viņa to arī dara. Ir pelnījusi, mūs visus audzinot!
Kritikas vietā atbalsts
Gatis Vītols,
LLU Informācijas tehnoloģiju fakultātes dekāns
Mana mamma Vizma, gremdējoties atmiņās stāsta, ka bērnību ar māsu, brāli un vecākiem pavadījusi Palangā, dzīvojot netālu no lidostas – iespējams, tāpēc viņa vēl šodien vienmēr ilgāk un ar apbrīnu noskatās uz lidmašīnām, kuras pārlido virs mūsu galvām, un vienmēr ir gatava doties ceļojumos aiz valsts robežām. Mamma bieži arī pajoko, ka, pārceļoties uz dzīvi Jelgavā, absolvējusi biznesa augstskolu «Turība», kaut toreiz tas bija tehnikums, kurā viņa pabeigusi grāmatvedības virzienu, veikusi inventarizācijas vietējos Jelgavas veikalos.
Pēc gadiem Daugavpils Universitātes Jelgavas filiālē mamma absolvēja pedagogus. Man viņas ikdiena asociējas ar bērnudārza audzinātāju, kura, kopš atceros mammas darba gaitas, strādā ar pavisam maziem bērniem vai grupiņām, kurās ir bērni no ģimenēm ar sarežģītiem apstākļiem.
Lai gan varētu šķist, ka pedagogi strikti audzina savus bērnus, esmu izbaudījis to skaistumu, ka mani par pārkāpumiem strikti nepēra (lai gan šad tad – īpašos gadījumos – ar brāli pa pēcpusi esam dabūjuši), neierādīja un nediktēja, kas man jādara, kur jāiet mācīties, kur studēt, kādas atzīmes jāsaņem un ar kādām meitenēm jādraudzējas. Lai gan šad tad ar savām izvēlēm arī ieskrēju sienā un apdedzinājos, no mammas un visas ģimenes nesaņēmu kritiku, vien atbalstu. Šis ir tikai viens no iemesliem, kāpēc viņu mīlu. Paldies Tev!
Klusē, vēro un smaida
Kristīne Kode,
Jelgavas novada pašvaldības jaunatnes lietu speciāliste
Manu mammu sauc Judīte. Jau viņas vārdā vien ir maigums, trauslums, sirds siltums un sievišķīgums. Ar šīm īpašībām un beznosacījuma mīlestību viņa mani ir radījusi un bijusi blakus visus šos gadus. Manī ir dziļa mīlestība pret dabu, pret visu dzīvo, ko Visums ir radījis, un to manī palīdzēja veidot mamma, viņas klātesamība un atbildes brīžos, kad radās pirmie jautājumi par to, kas es esmu, par dzīvi, pasauli. Manās atmiņās nav brīžu, kad mamma mani būtu rājusi vai pērusi. Viņa klusē, vēro, smaida, līdz manas negatīvās emocijas izplēn.
Mamma savu dzīvi velta cilvēkiem – bērniem, kas gatavojas sākt skolas gaitas. Esmu vienmēr apbrīnojusi to mīlestību, ar kādu viņa dodas uz skolu pie bērniem, un individuālo attieksmi pret ikvienu. Tas manī jau bērnībā radīja sajūtas, ka vēlos strādāt ar cilvēkiem, sniegt atbalstu, kopīgi izzināt, radīt un veidot šo pasauli labāku, kā to dara mamma.
Viņa man ir dvēseles māsa, ar ko varu runāt par visu. Ir brīži, kad mēs maināmies lomām. Tajos viņa ar patiesu bērna prieku un tīru skatījumu uztver jaunās lietas. Patiesums, viedums un mīlestība mūs vieno. Paldies, mammu, ka Tu man esi līdzās un ka Tu esi tu pati.
Celsies kaut nakts vidū
Ieva Karele,
Tautas deju ansambļu «Diždancis» un «Ritums» un jauniešu deju kolektīva «Mazais Diždancis» mākslinieciskā vadītāja
Mana mamma ir pati labākā! Viņa ir ļoti cieņpilna pret citiem cilvēkiem, gatava visiem palīdzēt, nereti aizmirstot par sevi, gādīga, darbīga, sirsnīga, emocionāla. Ja kādam no ģimenes ir problēmas, tad zinām, ka mamma celsies kaut nakts vidū, ies un palīdzēs. Mamma ir lieliska omīte gan manam dēliņam, gan mana brāļa meitām. Ir brīnišķīga sajūta zināt, ka tavs bērns ir drošās rokās brīžos, kad pašiem nav iespējas darbu dēļ būt ar bērnu.
Mamma ir šuvēja, adītāja, grāmatu un teātra mīļotāja, ceļotāja, laivotāja. Šīs visas lietas ir ietekmējušas arī mani, jo tieši tāpat man patīk lasīt, doties uz teātri, ceļot, laivot. Mammas prasmes šūšanā ļoti noderēja, kad gāju skolā, jo tajā laikā veikalos pieejamais bija gana dārgs mūsu ģimenes rocībai vai tas, kas bija pieejams, bija pelēks un garlaicīgs. Tad nu man vienmēr bija kaut kas foršs mammas šūts vai adīts. Tāpat esmu izmantojusi mammas prasmes sava darba vajadzībām, kad kādam pēdējā brīdī, izrādās, veste, bikses par lielu vai kādai apakšsvārks vajadzīgs. Mamma nekad neatsaka palīdzību. Viņa ir man lielais atbalsts gan prieka, gan neveiksmes brīžos. Ir lieliski, kad zini, ka viens mammas apskāviens, šķiet, palīdz problēmu samazināt uz pusi. Mammas mīlestība ir neizmērāma. Vecāku piemērs, kā tikt galā ar problēmām, palīdz arī mums šodien tikt galā ar savējām.
Bērnībā vecāki organizēja ģimenes izbraukumus – tepat pa Latviju vai uz tuvākajām kaimiņzemēm Lietuvu un Igauniju. Ar radiem un draugiem bija lieliski laivu izbraukumi uz vairākām dienām. Daudz tikām vesti uz teātriem, koncertiem, kultūras pasākumiem. Abi vecāki ir dejotāji kopš agras jaunības, un nav brīnums, ka arī es esmu dejas pasaulē iesaistīta. Bērnības pieredze ir pozitīva, un arī savā dzīvē turpinām šīs tradīcijas, jo tas šķiet tik ļoti iederīgi un vērtīgi.
Novēlu savai mammai ikdienas rūpēs un steigā neaizmirst par sevi! Paldies par atbalstu un mīlestību!
