Sižets varētu būt pavisam banāls. Jūs esat nolūkojis kādu lielāku vai mazāku zemes pleķīti un nolemjat to iegādāties īpašumā.
Sižets varētu būt pavisam banāls. Jūs esat nolūkojis kādu lielāku vai mazāku zemes pleķīti un nolemjat to iegādāties īpašumā. Taču, ielūkojies savā naudas makā, saprotat: kārotais pirkums diezin vai izdosies. Tā teikt, ja nevari celt, nav ko mēģināt. Nemana arī kādu paziņu, kuram liekā nauda spiestu kabatu. Šādā situācijā jāsaņem vien dūša un jādodas uz vietu, kur par naudas trūkumu nesūdzas. Citiem vārdiem, jāiet uz kādu no daudzajām bankām, lai mēģinātu dabūt kredītu savu vēlmju piepildīšanai. Ja banka atzīs jūs par pietiekami uzticamu un maksātspējīgu klientu, zemes gabaliņa pirkšanai naudiņu dabūsiet viens divi. Tomēr ir viens liels “bet”. Svarīgi ir arī procenti un nosacījumi, pēc kuriem jums kā kredīta ņēmējam ilgus gadus vēl būs jāmaksā. Un tie var būt ļoti dažādi.
Turklāt jāsaprot, ka bankas uz naudas ņēmējiem var lūkoties dažādi. Tikpat dažādi, vairāk vai mazāk labvēlīgi, var būt nosacījumi, uz kādiem nauda tiks aizdota. Tāpēc, uzzinot, ka mūsu premjerministrs Einārs Repše pērn sācis aktīvi pirkt nekustamos īpašumus, nevilšus rodas vairāki jautājumi. Turklāt ļoti vienkārši. Cik lielā mērā līguma nosacījumus ar bankām par kredītu ņemšanu ietekmēja viņa personiskais šarms, līdzšinējā kredītu ņemšanas pieredze un turīgums? Cik liela loma bija viņa amatam? Saprotams taču, ka bankā uz jums kā iespējamo klientu palūkosies citādi, ja esat kāda SIA direktors vai pat cilvēks no valdības “spices”. Tāpēc sabiedrības par atklātību “Delna” aicinājums korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam izvērtēt valdības galvas kredītu nosacījumus patiesībā jāvērtē kā lakmusa papīrs, kas parādīs, pirmkārt, cik lielā mērā banku labvēlību ietekmējis Repšes kunga amats, otrkārt, to, cik neatkarīgs savā darbībā ir pats korupcijas novēršanas birojs.
Protams, var teikt, ka bankā nopietns klients var ņemt kredītus tik, cik ļauj viņa iespējas un vēlmes. Kredīta nosacījumi var būt vēl izdevīgāki. Tā teikt, tas ir bizness un tirgus arī bankai. Un neglīti, ja kādam par varītēm gribas ielīst palūrēt otra kabatā. Taču nav nedz nožēlojami, nedz pārspīlēti, ja sabiedrībai ir vēlēšanās uzzināt, cik kristāltīri, morāli noturīgi ir tās augstākie vadītāji un politiķi. Šoreiz ir jāatšķir Repše baņķieris no Repšes politiķa un valstsvīra. Starp tiem nav un nevar būt vienlīdzības zīmes. Tāpat kā šajā gadījumā neder slavenais sakāmvārds par Jupiteru un vērsi, jo vienam viss ir atļauts, bet otram par to pašu sit pa pirkstiem…
Turpinās tā pati dīvainība: premjers ir ideālists, kuram rūp, lai Latvijā nebūtu korupcijas. Taču viņš nebija gatavs ziedoties šo pašu ideālu vārdā, kamēr tauta nesametīs glābējam pieklājīgu honorāru. Kas būtu noticis, ja nebūtu saziedots ne santīms? Vai viņš būtu atstājis mūs tajā pašā korupcijas purvā?
Tikpat dīvaini no premjera bija dzirdēt, ka zeme tiek iegādāta, lai vēlāk, ticamākais, to izdevīgi pārdotu. Varbūt labāk būtu bijis, ja Repšes kungs bīdītu savu biznesu kā privātpersona, nevis valsts amatpersona? Manuprāt, nav pieņemami Repšes kunga vārdi, ka nevar paļauties uz debesu dāvanām, bet jācenšas nopelnīt pašam.
