Stājoties ES, tikām gan baidīti, gan mierināti ar neizbēgamo nabadzības vai gluži pretēji – leiputrijas atnākšanu.
Stājoties ES, tikām gan baidīti, gan mierināti ar neizbēgamo nabadzības vai gluži pretēji – leiputrijas atnākšanu. Cik nu bijām gatavi spert šo soli, parādīja jau pirmās dienas un nedēļas pēc iestāšanās un tam sekojošie notikumi. Saskaņā ar nesen publicētajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem šā gada maijā, salīdzinot ar pagājušā gada maiju, mūsu valsts preču eksporta vērtība izrādās ir augusi par 33 procentiem. Savukārt importa vērtība – par 25,9 procentiem. Protams, raugoties uz šo it kā mums cerīgo tendenci, jāņem vērā, ka vairums uzņēmumu steidzās daļu tirdzniecības darījumu paveikt līdz brīdim, kad iestājāmies ES. Tajā pašā laikā importā plaša patēriņa priekšmeti vairs neveido līdz šim pastāvošo lauvastiesu. Uzsvars likts uz ražošanas un transportlīdzekļiem, metālu, minerāliem produktiem, kā arī ķīmiskās rūpniecības produkciju.
Skaitļi pirmajā mirklī šķiet gana iepriecinoši, īpaši ņemot vērā arī finanšu ministra Oskara Spurdziņa “Ziņām” sacīto, ka rudens pusē gaidāmie valsts budžeta grozījumi būs tieši atkarīgi no mūsu spējas pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Vai tas atbilst situācijai, protams, tā īsti varēs spriest pēc pāris mēnešiem, jo, Latvijai iestājoties ES, principiāli mainījusies ārējās tirdzniecības statistisko datu vākšanas sistēma tirdzniecībai ar ES dalībvalstīm. Likvidētas muitas, agrāk izmantoto muitas kravas deklarāciju vietā tiek izmantoti speciāli statistiskās uzskaites sistēmas pārskati, kuros uzņēmumiem jāsniedz informācija par preču realizāciju ES valstīs. Cik esam precīzi skaitītāji, tirgojoties ar kopējā tirgū esošajiem kaimiņiem, būs redzams vēlāk. Tikmēr ārējās tirdzniecības datu vākšanas sistēma ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis, saglabājusies iepriekšējā. Tāpat kā saglabājusies, ja ne palikusi sarežģītāka, tuvējā austrumu kaimiņa – Krievijas – vēlme par visām varītēm jaukt kopā labas kaimiņu attiecības ar politiskajām prasībām, reizi par reizei atceroties savu pagājušo lielvalsts godību.
Tas, ka Baltijas valstīm jāpiedzīvo Krievijas centieni nemitīgi priekšplānā izvirzīt jautājumu par mazākumtautību tiesībām, nav nekas jauns. Jauns pēdējos mēnešos ir fakts, ka tādējādi ar Baltijas valstu starpniecību tā cenšas piekļūt un ietekmēt ES un NATO iekšējās lietas. Pat pēc iestāšanās šajās organizācijās Krievija nav attiekusies no savas “tuvo ārzemju” politikas. Daudzi atcerēsies šoku, kas valdīja pārtikas uzņēmumos, kuri savu produkciju eksportēja uz Krieviju – tai pēkšņi apšaubāmi šķita līdz šim veiktie pārkārtojumi atbilstoši ES normatīviem. Tikpat muļķīgi skanēja aizbildināšanās, ka līdzšinējie drošības sertifikāti neliecinot par to, ka Krievijas ēdāju vēderiem mūsu šprotes un kūpinātās desas šķiet gana labas kvalitātes.
Šajās dienās esam sagaidījuši septiņu inspektoru ierašanos, lai pārbaudītu 74 dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas uzņēmumus, kuri savu produkciju vēlas eksportēt uz Krieviju. Ja tas netiks izdarīts, attiecīgā pārtikas ražotāja produkciju Krievijā nedrīkstēs ievest. Tas, ka jau no laika gala gan Padomju Savienībā, gan tagad Krievijā vismaz oficiāli attiecībā uz pārtikas kvalitāti pastāv ļoti stingras kvalitātes prasības, neļauj apgalvot, ka tās tur tiek ņemtas vērā. Citādi kā vien vēlme parādīt savu iedomāto varēšanu un mēģinājums pārbaudīt mūsu izturību notikušais nav vērtējams.
