Pusē Branku ciema daudzdzīvokļu namu apsaimniekošana pagaidām rit problemātiskā pašplūsmā.
Pirms gadiem trīsdesmit, piecdesmit tapis 12 daudzdzīvokļu māju. Ap dažām pašu iedzīvotāju veidoti mazdārziņi. Gar atkušņa peļķu klāto ielu iet nesen uzbruģēts jauns trotuārs. Veikalam, kas izvietots būcenī ar trim aizrestotiem logiem, nezinātājs var noiet garām. Uz tā nav ne norādes, ne arī reklāmas, vienīgi kāds «grafiti» nebēdnis uz ēkas pelēkās sienas uzrakstījis «Spartak – city» (Spartaka lielpilsēta – red.). Iepretī veikalam ūdenstornis ar sasalušu «strūklaku», kas liecina, ka tam ir sūce. Visai nepievilcīgas izskatās Pārbrankas. Taču ciema iedzīvotāji ir laipni. Aprunājoties lielākajai daļai vieglāk ir izteikties krievu valodā. Var manīt, ka viņi nav sabiedrības uzmanības izlutināti. Ziemā cauri ciemam brauc vien dažu Cenu pagasta lauku māju iemītnieki. Paretam arī kāds zemledus makšķernieks, kas savam hobijam izvēlējies Lieģu Branku dīķi, kas ir krietna ezera lielumā. Pārsvarā Pārbrankas apgrozās tikai vietējie. Brankas – divi ciemati vienā Ozolnieku novada administratīvi teritoriālajā dalījumā tādu Pārbranku nemaz nav. Taču vēsturiski tagadējais Branku ciems apvieno divas dažādas daļas – agrākās kopsaimniecības «Lielupe» ciemu Iecavas kreisajā krastā, kur tagad dzīvo vairāk nekā 550 iedzīvotāju, un bijušās ķieģeļu rūpnīcas «Spartaks» ciematu, kas atrodas Iecavas labajā krastā un kur dzīvo apmēram par simtu mazāk. Tas tad arī skaitās Pārbrankas. Vairāk gan to mēdz saukt pa vecam – Senās Romas vergu sacelšanās vadītāja Spartaka vārdā, jo ciema pamatiedzīvotāju vecākā paaudze taču ir agrākie ķieģeļu rūpnīcas darbinieki. Šis vārds palicis arī Pārbranku galvenajai ielai.Atmiņā smags verga darbsĶieģeļu cepļi šajā apvidū bijuši jau no 19. gadsimta beigām. «Spartaka» ziedu laiki saistās ar «būvniecības bumu», atjaunojot Otrā pasaules kara postījumus un vēlākajiem padomju gadiem. Agrākā būvkeramikas rūpnīcas «Spartaks» inženiere, vēlāk arodkomitejas priekšsēdētāja Larisa Veipa stāsta, ka sešdesmitajos līdz astoņdesmitajos gados rūpnīcā strādājis vairāk nekā tūkstotis cilvēku. No tiem ne mazāk par divsimt cehā, kas atradās pie tagadējām Pārbrankām, pārējie – Ānē, Tetelē, Kārniņos, Mežotnē, Lielaucē un citviet. «Ļoti smags verga darbs. Strādnieku trūka. Tie tika vervēti Krievijas un Baltkrievijas nabadzīgākajos apgabalos, vēlāk daudzi no strādnieku ciematiem pārcēlās uz Jelgavu,» atceras L.Veipa. Ķieģeļi, drenu caurules un citi būvmateriāli ražoti cauru gadu. Nopelnīt varējuši labi. Turklāt alga strādniekam, kā padomju laikos pieņemts, bijusi trīs reizes lielāka nekā inženierim. 1974. gadā Pārbrankās tika ierīkota moderna tuneļu tipa ķieģeļu cepšanas krāsns, kāda tolaik nebija citos rūpnīcas cehos. Gadu vēlāk šajā cehā tika apgūta ugunsdrošā betona ražošana. L.Veipa uzsver, ka rūpnīcu vadījis ļoti godīgs un izdarīgs direktors Pjotrs Sanatovs. Vairākus gadu desmitus, atrodoties šajā amatā, viņš nav atļāvies pats uzbūvēt savrupmāju. Tolaik par daudziem priekšniekiem mēļoja, ka tie sev izkārto kādu personīgu labumu. «Dabūt sev tolaik deficītos ķieģeļus rūpnīcas direktors varētu itin vienkārši, taču viņš to nedarīja. Tādi cilvēki arī tagad ir retums,» saka L.Veipa. Pārbranku ciematā daudzdzīvokļu mājā Spartaka ielā 10 rūpnīca izveidoja bērnudārzu, ko vadīja Velta Biezbārde. Tā telpas bijušas šauras, taču darbinieku attieksme pret katru bērnu ļoti iejūtīga. Noderīgs, kur piedzimisMūsdienās bērni no Pārbrankām tiek vesti uz dārziņu ciema centrā Iecavas viņā krastā. Spartaka ielā satiktais jaunais tētis Maksims Gorbenko ar savas pirmdzimtās Viktorijas «otrajām mājām» ir apmierināts. Viņš piebilst, ka perspektīvā Viktorija droši vien iešot skolā Jelgavā, jo arī tētis tur strādā lielveikalā. Turpat sastaptais 58 gadus vecais celtnieks Jevgeņijs atzīst, ka tagadējais viņa dzīves posms ir grūts. Ilgus gadus strādājis par montāžnieku brigadieri, tostarp būvējis Pārbrankas un arī daudzdzīvokļu māju, kurā jau gadus trīsdesmit pats dzīvo. «Celtniecība ir beigusies, un tādā vecumā kā mani parasti darbā neņem. Ņem jaunos, pēc kuriem gan bieži nākas visu labot,» ar rūgtumu saka agrākais brigadieris. Arī abiem dēliem ar iekārtošanos dzīvē neklājoties viegli. Ģimenē stabils darbs esot vienīgi sievai. Apkures rēķins par janvāri trīsistabu dzīvoklim bijis 120 latu. «Ļoti daudzi dēlu draugi ir prom Anglijā un Īrijā. Mūsējie – agrākie sportisti – spītīgi cer, ka dzīve mainīsies uz labu. Un tā jau arī saka – kur esi piedzimis, tur arī esi noderīgs,» saka Jevgeņijs.Blakus mājai gar gadus piecpadsmit vecu «Audi» rosās divi vīri, kas varētu būt Jevgeņija dēlu vecumā. Viens no viņiem stāsta, ka strādā ķieģeļu ražotnē Ānē, kur vairumam strādnieku darbs esot sezonāls – četrus mēnešus gadā. Tajā laikā, pēc Jelgavas mērogiem, maksājot labi, bet pārējā jādomā, kā iztikt pašam. Puisis piebilst, ka domā stāties bezdarbniekos. Otrs puisis teic, ka viņam ir pastāvīgs darbs dzelzceļā.Ciema veikala pārdevēja Antoņina Keidāne par dzīvi nesūkstās. Darbs ir blakus mājām. Viņas vecāki savulaik strādājuši ķieģeļu fabrikā, tā viņa Spartakā palikusi. Darbs ir arī vīram, kura profesija ir santehniķis. Bērni gan jau gadus desmit ir prom Anglijā. «Tā jaunajiem ir. Latvijā strādājot, nevar nopelnīt dzīvoklim vai mājai, bet bankā ņemt kredītu šaubīgi,» paskaidro Antoņina, ar kuru saruna noris latviešu valodā. Ūdenstorni nelāpīsPārbranku lielākās – sešdesmit dzīvokļu – mājas pilnvarniece Tatjana Kačalova stāsta, ka uz Pārbrankām pārcēlusies no Rīgas pirms gadiem desmit. «Es viena audzinu dēlu. Rīgā dzīvojām vienistabas dzīvoklī. Tolaik gribējās lielāku plašumu un tuvāk pie dabas. It kā Pārbrankās tas viss ir, tomēr tagad skatos, kā varētu tikt no šejienes prom,» atzīst Tatjana. Viņa ir izvēlējusies Krievijas pilsonību, radušās problēmas ar darba stāža uzskati un pensijas saņemšanu. Trūkst naudas uzturam. Krievijā, dzimtajā Vologdas pusē, ko viņa, pārceļoties pie tantes Rīgā, atstājusi 1965. gadā, neviens negaidot. Tatjanas dēls vēl joprojām dzīvo kopā ar māti, strādā Rīgā. Ceļš līdz darbavietai un atpakaļ paņem ievērojamu daļu no nopelnītā. Sievieti nomāc situācija mājā, kur apmēram trešdaļa iedzīvotāju esot palaidušies, nemaksājot par komunālajiem pakalpojumiem, bet septiņdesmitajos gados celtais nams prasa lielus ieguldījumus. Tatjana ir organizējusi mājas iemītniekus, lai saremontētu kanalizāciju, kas agrāk pārplūdinājusi pagrabu, divās kāpņu telpās ielikti logi. Runājot ar Pārbranku iedzīvotājiem, var just, ka T.Kačalova tiek cienīta. Savukārt viņa atzīst, ka Pārbrankās «cits par citu visu zinot». Tur izveidojusies cieša iedzīvotāju kopība. SIA «Ozolnieku KSDU» vadītājs Mārtiņš Prīsis stāsta, ka visā Ozolnieku novadā domāts tuvākajā laikā atteikties no ūdenstorņiem, kas ir gan morāli, gan fiziski novecojuši. Pārbranku ūdenstorņa darbība līdz februāra beigām tikšot pārtraukta un līdz ar to nodrošināta analoga ūdensapgāde. Pārbrankās darbojas arī «Ozolnieku KSDU» gāzes apkures katlumāja, kas nodrošina siltumu piecām daudzdzīvokļu ēkām, pārējie kurina ar malku. M.Prīsis atzīst, ka māju apsaimniekošana šajā Branku ciema daļā vēl ir risināms jautājums, kas iedzīvotāju zemās maksātspējas apstākļos ir ļoti problemātisks. Esot sākti vairāki tiesas procesi pret parādniekiem.
