Gribu būt gaidīta. Kādu brīdi es biju neizpratnē – kas man nepatīk Jelgavas kafejnīcās, bāros un citās sabiedriskās ēdināšanas vietās?
Gribu būt gaidīta
Kādu brīdi es biju neizpratnē – kas man nepatīk Jelgavas kafejnīcās, bāros un citās sabiedriskās ēdināšanas vietās? Rīgā tajās ieeju izdzert kaut vai tasīti kafijas, un jūtos tur ļoti labi. Man uzsmaida, man vienai pievērš uzmanību, apjautājas, ko es gribu, iesaka kaut ko, pagaida, ja nespēju uzriez izvēlēties. Es jūtos tur gaidīta un vēlama.
Bet kā ir Jelgavā? Ieeju, uz mani neviens pat nepaskatās, man neuzsmaida. Kad neatlaidīgi stāvu, bārmenis vai oficiante, atraudamies no sarunas ar acīmredzot svarīgu personu, nevaļīgi pajautā, ko man vajag, vēl pa starpām turpinot aizsākto sarunu. Noliek priekšā prasīto, paņem naudu un turpina sarunāties. Es tur neesmu gaidīta, esmu traucēklis. Aiz letes, pa virtuvi staigā kaut kādi cilvēki, kaut ko rīko, vaicā, norāj, šo to iebāž mutē. Laikam jau saimnieki – ar savu klātbūtni grib veicināt biznesu. Diemžēl efekts ir pretējs.
Lidija
