Līdz ar vasaru ir atnākuši kapusvētki.
Līdz ar vasaru ir atnākuši kapusvētki. Ik svētdienas mūsu dzimtenes kapu kalniņos vienā vai citā malā atskan skumjas melodijas, ko dziedam sirds dziļumos pāri nāvei un bēdām, lai stiprinātos un atjaunotos. Tajās izskan dzīvā Kristus balss: «Es dzīvoju, un jums ar’ dzīvot būs.» Ir laikmets, kad mēs, latvieši, stāvam savas nākotnes «būt vai nebūt» priekšā. Mūsu tautas dvēselē dziļi sakņotai kapusvētku tradīcijai ir sevišķi liela nozīme. Tie dod spēku tautai sevi apzināties, redzēt, ka pāri paaudžu maiņai valda viens likums – Dieva piešķirtais liktenis.
Mēs kapusvētkos apzināmies dzīvības un nāves robežas. Kapsētas savus atnācējus saaicinājušas kopā pie tēviem un vectēviem, mātēm un vecmāmuļām, brāļiem, māsām, darba un cīņu biedriem. Kam nav pagātnes, tam nav pamata nākotnei. Atdusas vietās draudzes un tautas kopībā redzam savu pagātni. Tur ir mūsu saknes. Mūs nebaida, ka laikmeta vēji šūpo tautas koka kopības zarus, reizēm tos liekdami katru uz savu pusi. Mūsu tēvu, tēvutēvu dzīve dziļi sakņota latviešu zemē. Mēs esam šīs dzīves turpinātāji un tālākveidotāji. Kapos savus mīļos atceroties, gara acīm skatām to sūros likteņus, asaru un asiņu pārbaudītos, sviedros kausētos un tomēr izturētos. Viņi, zem krustiem dusēdami, mums atgādina: nemeklējiet vieglas dienas, bet cīnieties un uzvariet sūrās, tad jūs pastāvēsiet! Skatieties arī uz mūsu bijušo dzīvi! Jums jāsargā un vienmēr jāspodrina tas, kas tautai ir vairāk nekā zelts – ticība, cerība un gods.
Miera vietā saklausām personiskās pagātnes atmiņas. Tās ir skumju un asaru mazgātas. Izjūtam sāpes, kas ieaustas dzīves audumā, jo toreiz atvērtā kapa malā, nāves tiešā tuvuma pārņemti, mēs to nespējām īsti izjust un saprast.
Kapsētas ir senču mūžu apklusušie dārzi, kas klusēdami sarunājas: varbūt atnāks kāds, varbūt šoreiz sagaidīšu. Grūti ir velti gaidīt.
Laiku pa laikam iegriezīsimies caur klusajiem vārtiem, aiznesīsim turp ziedus, asaras vai smaidu. Ir daudz kapavietu, kurās nebūs svētku. Tur apglabāta liela daļa mūsu tautas brāļu un māsu. Lai tā mūžības elpa, kas dvesmo, svētī viņus. Noliksim uz tālajām kapu kopiņām dvēselēs plaukušos mīlestības, pateicības un piemiņas ziedus, apliecinādami tautas kopību.
Kapusvētkos godināsim mirušo piemiņu. Viņi dzīvo mūsos. Svētīgi ir šie brīži, ko pavadām klusajā kapsētā. Tur dvēsele sevi saredz daudz labāk. Savāds miers un gaišums apstaro mūsu sirdis.
Lai pāri kapu trūdiem vienmēr šalc mūžīgās dzīvības aicinājums!
