Ieva Jākobsone-Bellomi ir jelgavniece. Jau trešo gadu Ieva dzīvo Pekinā, uz kurieni viņu aizvedis darbs un interese par Ķīnu, tās sabiedrību, kultūru un vēsturi.
Šīs vasaras sākumā devāmies atvaļinājumā uz Eiropu. Dzīvojot prom no mājām, pēdējo 13 gadu laikā atvaļinājumi pārsvarā tiek pavadīti, apciemojot ģimeni un draugus Latvijā. Un tagad arī Itālijā. Tā mēs Eiropā piecas nedēļas uzņēmām «vecās» pasaules sajūtas. Pēc trim nedēļām Latvijā devāmies uz Itālijas dienvidiem – uz Salento, pašu «zābaka papēža» galu. Pretēji Latvijas zaļajām un atsvaidzinošajām vēja brāzmām tur svelme atgādināja Pekinas karsto vasaru.
Itāļu un ķīniešu līdzības
Šovasar, esot Latvijā gan maija beigās, gan atkal jūlijā, piedaloties pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumā, sanāca diezgan bieži stāstīt par Ķīnas tirgu, latviešu produktu konkurētspēju tajā un arī par ķīniešu kultūru un tradīcijām. Visbiežāk tika jautāts par atšķirībām – par pretējo, savdabīgo, bet ne reizi par kopīgo. Jautājums pats par sevi, manuprāt, nostāda mūs, rietumniekus, pretstatā viņiem, austrumniekiem.
Šovasar Itālijas dienvidos, vērojot klusās ļaužu dienas gaitas, es saskatīju rietumnieku un austrumnieku līdzības pamatu dzīves vērtībās un tradīcijās, iespējams, apliecinot, ka mums visiem ir viens morālais kods, pēc kura sadzīvojam ar sevi un apkārtējiem, un neesam nemaz tik ļoti atšķirīgi.
Gan itāļu, gan ķīniešu virtuve ir sastāvdaļu un noteikti garšu un smaržu daudzveidības piesātinājums. Ķīnas dokumentālo filmu sērija «Bite of China» ikvienu pārliecinās, ka viss, kas ir mums apkārt, ir vārāms, sautējams, «vokojams» (cepams vokpannā) un apēdams. Gan bambusa jaunie dzinumi, gan lotosa zieda sakne (starp citu, lotoss ir viens no budisma nozīmīgākajiem simboliem, tā zieds simbolizē attīrīšanos no dubļiem, netīrības, pārvērtību uz neskaramu baltu apskaidrību; lotoss aug ūdens rezervātu gultnēs, un ražas sezonā to milzīgās saknes ar spēku tiek vilktas ārā no dubļainās zemes). Tāpat apēdami, protams, ir dažādi rāpuļi, lēkātāji, skrējēji, peldētāji. Taisnības labad gan jāsaka – ķīnieši, rūpējoties par apkārtējās vides daudzveidības saglabāšanu, sākuši protesta kampaņu pret haizivs spuru patēriņu, proti, ēšanu. Haizivs spuras Ķīnā izsenis uzskatītas par retu delikatesi, un tās spuru zupa tiek celta galdā tikai īpaši nozīmīgos ģimenes svētkos, lielākoties kāzās. Bet veids, kā spuras tiek iegūtas, ir īpaši nežēlīgs – tās nogriež dzīvām haizivīm, un tad zivis palaiž atpakaļ okeānā, bet, nespējot peldēt, lielās nogrimst.
Arī itāļu virtuvē, šķiet, viens no pamatprincipiem ir visa ēšana. Ja labi padomā, tā ir fundamentāla iezīme visām pasaules virtuvēm. Protams, dažās morālo un ētisko pārdomu šķipsniņa ir krietnāka, citās – plānāka. Visi zaļumi, kas aug piemājas dārzā, dažādi tos apstrādājot, tiek celti galdā. No lapoto zaļumu daudzveidības man vienīgie zināmie bija spināti, pārējos pagaidām pieskaitu pie zaļumu lielkategorijas, diferencējot tos saknēs, kātos un lapās. Atceļā lidostā iegādājos Salento virtuves pavārgrāmatu, un arī tajā zaļumi bija pazuduši tulkojumā. Vienai no lapu buķetēm ar rūgtu piegaršu, tāds arī nosaukums angļu valodā bija piešķirts – «bitter greens». Šķiet, vienīgās dārza iemītnieces, kurām bija palaimējies apiet dienviditāļu vakariņu šķīvi, bija mazās, ņiprās ķirzaciņas, kuras Itālijas «zābaka papēža» galā zibēja un ņirbēja gar acīm. Lai gan, kas zina, kur tās nonāk… Tomēr galdā tika celti gan Itālijas gliemeži (kurus tur uzskata par daudz garšīgākiem nekā franču vīngliemežus, kam es arī sliecos piekrist), gan zirga gaļa.
Runas par ēdienu nebeidzas
Jebkuras valsts pārstāvis uzsvērs savas valsts ēdienu dažādību un neatkārtojamību, bet gan itāļi, gan ķīnieši par to runā ļoti bieži, ļoti daudz un plaši. Dažreiz šķiet, ka ēdiena izbaudīšana notiek caur tā izrunāšanu – vakariņu laikā tiek apspriests konkrētā ēdiena pagatavošanas veids, lietotās garšvielas, notiek dalīšanās receptēs un padomos, kā pagatavot labāk. Arī oficiālu pusdienu un vakariņu laikā ķīnieši nepiemirsīs norādīt uz kādu reģionālu delikatesi, dārzeņa, cāļa pagatavošanas veidu, kas raksturīgs tieši šai pilsētai un izmantots tieši šīs maltītes sarūpēšanā viesiem.
Vēl kāda būtiska kopīga iezīme romiešu un ķīniešu civilizācijās, kuru nav iespējams nepamanīt, ir ģimenes kults. Abās kultūrvidēs ģimene ir sabiedrības mazākā vienība, kas ir pašsaprotami jebkurā sabiedrībā. Taču gan itāļiem, gan ķīniešiem, šķiet, ģimene, tai skaitā paplašinātā, tiek nostādīta augstāk nekā anglosakšu ego kulta sabiedrībās. Man no laika, ko pavadīju Londonā, ir paziņas, kas ar saviem vecākiem uztur kontaktu, sazvanoties reizi divos trīs mēnešos un tiekoties reizi gadā uz Ziemassvētkiem, lai gan dzīvo vienā pilsētā. Iespējams, ģimenes kulta pamatā Itālijā un Ķīnā ir fakts, ka centrālā (un valdošā) persona ģimenē ir māte.
Daudzkārt dzirdēts par itāļu mammām, kuras aptekalē, bet arī kontrolē savu bērnu, it īpaši dēlu, dzīvi. Patiesi, manis sastaptie itāļu vīrieši apliecina savu tuvību ar mātēm – ne diena nepaiet, nesazinoties ar e-pasta, telefona, «skype» zvaniem, mātei dodot nepieciešamos norādījumus. Līdzvērtīgi arī ķīniešu dzīves smagsvars ir sieva un māte. Sieva kontrolē un pārvalda mājas dzīvi un ģimenes finanses ar vislielāko rūpību (par nelaimi tam vīram, kurš iztērējies vietējā krogā). Turklāt ķīniešu māte ir noteicēja, piemeklējot dēlam dzīvesbiedri. Ārzemnieku aprindās dzirdēti nostāsti par «ļaunajām» ķīniešu vīramātēm, kuras ārvalstu vedeklām nedod «vieglas dienas». Piemēram, ķīniešu ēšanas kultūra ietver arī pie galda sēdināšanas normas – ja esi nosēdināts ar muguru pret durvīm, tad zini, ka esi visnenozīmīgākais viesis pie vakariņu galda. Tā arī eiropiešu vedeklas nosēdināšana paša galda galā stūrī ar muguru pret durvīm liecina, cik daudz goda un cieņas vīramāte izrāda savai vedeklai.
Bet par noteicēju ķīniešu sieviete nekļūst vienkārši ar laulības reģistrācijas faktu (jā, vēl aizvien oficiālā ceremonija notiek telpā ar sarkaniem, bieziem, drapētiem aizkariem, un zem Ķīnas nacionālā sarkanā ģerboņa ir jāzvēr mīlestība, saticība, palīdzība grūtā brīdī), bet gan ar dēla piedzimšanu. Tradicionāli mantinieka piedzimšana simbolizē ģimenes laimi un pilnību. Tādēļ arī viena bērna politikas laikos ģimenēm, kuras dzīvoja uz laukiem un kuru pirmais mazulis bija meitene, oficiāli valsts atļāva mēģināt vēlreiz. Neoficiāli tas varēja izvērsties diezgan nozīmīgi. Piemēram, vienai manai ķīniešu paziņai šis vecāku mēģināšanas rezultāts ir sešas māsas un jaunāks brālis, kurš kuplajam pulkam piepulcējās kā astotais bērns. Vai visi bērni ir oficiāli reģistrēti un tiem ir vismaz oficiāls vārds un uzvārds, neuzdrošinājos jautāt (parasti tikai oficiālais viens bērns vai divi valsts noteiktajos izņēmumu gadījumos tika reģistrēti un attiecīgi viņam bija vārds un uzvārds). Bet zinu, ka šajā ģimenē vienīgais bērns, kuram bija iespēja un vecāku atbalsts doties skolā, bija astotais pastarītis.
