Izjūta, ka neesi viens, ka tev ir domubiedri, parasti spārno. Šoreiz gan ir cits gadījums: konstatējot, ka arī vēl citi cilvēki politiskās norises Latvijā uztver tieši tāpat kā es, pārņem nevis prieks, bet skumjas.
Izjūta, ka neesi viens, ka tev ir domubiedri, parasti spārno. Šoreiz gan ir cits gadījums: konstatējot, ka arī vēl citi cilvēki politiskās norises Latvijā uztver tieši tāpat kā es, pārņem nevis prieks, bet skumjas. Piedāvāju interneta portālā “Delfi” publicēto filozofa Oļģerta Eglīša pārdomu īsu atstāstu. Manuprāt, filozofs ietērpis vārdos domas, kas ne vienam vien jaucas pa prātu.
O.Eglītis: “Šajā laikā, kad partijas apspriežas par jaunās valdības veidošanu, es domāju, ka man, šīs valsts pilsonim, un, vēl jo vairāk, kā par “JL” balsojušam vēlētājam ir tiesības un pienākums izteikt savu viedokli.
Bija interesanti dzirdēt TP biklo lūgumu izskaidrot, kāpēc valdības veidošanu atkal vajadzētu uzticēt Eināram Repšem. Īstenībā būtu nepieciešams skaidrojums, kāpēc vispār valdībā vajadzētu “JL”.”
Autors min iemeslus, kādēļ šo partiju vajadzētu “turēt pēc iespējas tālāk” no valdības.
Pirmkārt, Repšes valdība nav veikusi virkni pienākumu; kritusī valdība un tās vadītājs nav spējīgi uz rūpīgu, pamatīgu, mierīgu, pacietīgu, izsvērtu ikdienas darbu, jo tas ir “garlaicīgs”. Vajadzīga konfrontācija, spriedze, cīņa ar reālu vai iedomātu ienaidnieku.
Otrkārt, tā “paveikusi” to, ko neizdarīja neviena cita iepriekšējā valdība: ar nesagatavotu, sasteigtu Izglītības likumu tā izjauca trauslo un delikāto etnisko līdzsvaru un toleranci valstī.
Treškārt, tā ir totalitāri orientēta partija. Filozofa sacītais ir gana ass, tomēr trāpīgs un objektīvs: “Griba uz varu, kas viegli transformējas pakļautības disciplīnā, identificējoties ar vadoni.” “Līdera ideoloģija balstās uz mītiem un emocionāli uzlādētiem tēliem (labie, godīgie, gaismas spēki – MĒS; visi pārējie – ļaunie, tumsas spēki, “korumpanti”, “destruktīvā opozīcija”, “tendenciozie, uzpirktie žurnālisti” utt.” “Kad vienas (no vairākām, nevis vienīgās!) partijas vadonis liek saprast, ka pārējās partijas viņam traucē strādāt, kad viņš nosaka eksāmenus un pārbaudījumus “citām” partijām, nepārprotami sevi nostādot morālās autoritātes, augstākā soģa lomā, tad jājautā – vai tiešām tik viegli var un drīkst sagraut mūsu atjaunotās valsts rūpīgi veidotās un lolotās tolerances un politiskā takta minimālās tradīcijas?”
Un autors iesaucas: “Vai tiešām tas notiek? Tagad Latvijā? Murgi!” Diemžēl viņam ir taisnība. Un tomēr, par spīti sacītajam, vīlusies, izmisumā un nabadzībā dzīvojošā tautas daļa redz vadonī mesiju, kas ne tikai atnesīs ilgi gaidīto labklājību, bet arī sodīs vainīgos vai pat vienkārši atņems tik savtīgi un nelietīgi sarausto.
Noslēgumā O.Eglītis min ceturto iemeslu, kādēļ vajadzētu protestēt pret “JL” turpmāko iekļūšanu valdībā: tā “nav labēji nacionāla partija, kā to apgalvo “JL” un kā pat pārējā sabiedrība it kā būtu gatava noticēt. Demokrātiskā sabiedrībā par labējām tiek uzskatītas partijas, kas aizstāv privāto iniciatīvu iepretī valstij, kas kopumā tiecas pēc iespējas samazināt valsts pārvaldes lomu sabiedrības ekonomiskajā un politiskajā dzīvē.” Patiešām: šī valdība un tās vadītājs faktiski ir virzījis Latviju uz tādu valsts kapitālismu, kur viss notiek zem “lielā brāļa” modrā skatiena.
Apsverot šeit rakstīto, jāsecina, ka minēti patiešām gaužām nopietni iemesli, jo totalitārā ievirze, kas draud ar demokrātijas ierobežošanu, nestabilitāti un nedrošību, ar spriedzes pieaugumu sabiedrībā, šobrīd ir ļaunākais, kas mūsu valsti var piemeklēt.
Un, lasot sveša cilvēka vērojumus un spriedumus, vēlreiz pārsteigts secinu, cik ļoti tie saskan ar manējiem. Taču, kā jau minēju, prieka vietā par to pārņem skumjas un pat tādas kā šausmas: ko tad, ja viss tomēr turpināsies un attīstīsies? Ja zināma sabiedrības daļa joprojām būs gatava akli pielūgt mesiju par to vien, ka viņš tautai pasviedis… solījumus? Ko tad, ja pašreizējā situācijā demokrātiski orientētās partijas nepratīs rast kopīgu valodu?
