Labi, ka ir domājoši un enerģiski cilvēki, kuri mudina rīkoties pašapgādes jautājumā. Tikai vajag vēlēties darīt un arī saskatīt tam jēgu. Uzrakstīt vispirms uz papīra un izskaitļot, kas ko maksā, un tikai tad ķerties klāt pie darīšanas, ņemot vērā savas fiziskās spējas un meža kaimiņu ietekmi.Kolektīvās saimniekošanas laikā sabūvēja ēkas palīgsaimniecībām, lai katrs to, kas viņam garšo, izaudzē pats. Jo nebija iespējas veikalā nopirkt. (Tiesa, skolā arī nevīpsnāja par lopkopēju bērniem, kuru drēbes bija ar specifisko kūts piesmaku.) Tagad situācija ir cita.Pēckolhozu periodā, kad cilvēkiem iedeva zemi dārzeņu audzēšanai, iestādīto un iesēto stipri pabojāja meža zvēri. Ja lauciņš tik liels, cik vienai ģimenei pietiek, un tā visu vasaru pūlējās, laistīja, ravēja, bet vienā naktī mežacūkas kā ar arklu pa visām vagām izbrauca vai rudenī stirnas no kāpostu lauka uztaisīja zaļo rožu dārzu (kad galviņas iegrauž no virsas, tās atveras kā puķes), kas tur par izdevīgumu! Auzas govīm labi papļaut piebarošanai, bet mežacūkām ļoti garšo to skaras. Tā pūlaties un pūlaties, bet nesanāk, kā vajag. Nu, apdomājiet, pirms kādu kritizējat!Pēc citiem principiem agrāk ieguva arī lauksaimniecības izglītības minimumu. Gandrīz katrā rajonā bija lauksaimniecības skolas, kurās apguva pamatus, arī mehanizētās audzēšanas tehnoloģijas. Tāpat cilvēkam bija darba drēbes atsevišķa kārta un tai sava kopšana.Re, cik daudz sīkumu summējas! Lopu audzētājiem jādomā par barības glabāšanu, kur nu vēl sīklopu veterinārija un ciltsdarbs. Tā organika no kūtiņas arī jādabū prom. Kūtssmaka ievelkas matos, un neviens šampūns neizņem.Strādāt tā truli diendienā un par niecīgu rezultātu neviens vairs neparakstīsies. Skatās taču apkārt un redz, kā vajag pareizi. Dace Meldere
