26. augustā neatkarīgās Latvijas skolotāju institūtu absolventi, audzēkņi un pedagogi pulcējās salidojumā Rīgas Latviešu biedrībā.
26. augustā neatkarīgās Latvijas skolotāju institūtu absolventi, audzēkņi un pedagogi pulcējās salidojumā Rīgas Latviešu biedrībā. Bija ieradušies pārstāvji no visiem bijušajiem skolotāju institūtiem Cēsīs, Daugavpilī, Jelgavā, Rēzeknē un Rīgā. Viņu vidū bija profesori Emīlija Gudriniece un Imants Kokars, pedagoģijas zinātņu doktors Vilmārs Vītiņš, bijušie skolu direktori un skolotāji. Viņus vienoja interese par pašreizējo izglītības sistēmu un nepilnībām jaunās paaudzes audzināšanā. Skolotāju institūtu absolventi pēc sešu klašu pamatskolas pedagoģisko izglītību ieguva sešos gados. Tos sagatavoja darbam sešklasīgajās pamatskolās visos mācību priekšmetos ar koru diriģentu, mūzikas un aktiermākslas iemaņām. Skolotājus darbam vidusskolās sagatavoja augstskolas.
Īpaši interesants bija V.Vītiņa referāts, kurā viņš atklāja, kā padomju gados tika iznīcināta neatkarīgās Latvijas trīspakāpju izglītības sistēma – sešu klašu pamatskola, kuras absolventi atkarībā no savām spējām un interesēm turpināja mācības arodskolās, tehnikumos un citās skolās ar praktisku tehnikas un teorētisko apmācību dažādos tautsaimniecībai nepieciešamajās nozarēs. Absolventu mazākums iestājās vidusskolās, lai turpinātu mācības augstskolās. (Piemēram, Vācijā tas šodien ir aptuveni 30 procentu.) Mācības vidusskolās un augstskolās veidoja otro un trešo izglītības pakāpi.
Šodien Latvijā skolotāji un skolēni turpina mocīties ar padomju skolas mantojumu – deviņgadīgo skolu un deformēto trīs klašu vidusskolu. Daudz labāk pilnīgi pārzināt kādu atsevišķu zinātņu nozari nekā visas mazliet. Bērni garīgajā attīstībā ir atšķirīgi, lai visi apgūtu vienādu deviņu klašu programmu. Katrs cilvēks var apgūt tikai tās atziņas, kas atbilst viņa intelektam un interesēm. 1991. gada 21. augustā likvidēja mācību un ražošanas kombinātus, atstājot to vajadzībām radīto deviņgadīgo skolu. Tika izdota pavēle par Pedagoģijas zinātniski pētnieciskā institūta, Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūta, Mācību metodiskā kabineta un Profesionālās orientācijas konsultāciju dienesta likvidāciju. Tas vēl dziļāk skāra neatkarīgās Latvijas izglītības sistēmu. Vēl pēc 13 gadiem pilnībā nav atjaunotas mācību un audzināšanas programmas, lai gan Izglītības un zinātnes ministrijā strādā 389 darbinieki kādreizējo 80 akadēmiski izglītoto profesionāļu vietā. Toreiz skolu skaits bija lielāks. Vairums, kas bijām ieradušies uz šo pasākumu, neatbalstām arī 10 ballu vērtēšanas sistēmu. Nepareiza ir pirmo trīs klašu skolēnu sekmju nevērtēšana un nesekmīgo pārcelšana uz nākamo klasi. Prātam neaptverami, ka daudzi simti atbilstoša vecuma bērnu nesāk mācības 1. klasē, savukārt skolēni, nokļuvuši skolā, ir stresa pārņemti pārblīvēto mācību programmu dēļ. Tā tas turpinās visus deviņus gadus. Pagājušajā mācību gadā katastrofāli palielinājās nesekmīgo skaits, bet vidusskolā mācības turpināt nevarēja aptuveni 20 procentu pamatskolu beidzēju.
Debatēs sirmie pedagogi uzsvēra, ka skolas neapmeklēšanā galvenokārt vainojama tautas nabadzība, dārgās grāmatas, mācību līdzekļi, skolotāju zemais atalgojums un pārāk plašās un nesakārtotās mācību programmas. Pasākumā tika pieņemtas “Rekomendācijas Latvijas izglītības reformai” ar galveno prasību atjaunot trīs pakāpju izglītības sistēmu.
Ceru ar šo rakstu ierosināt polemiku “Ziņu” slejās, lai noskaidrotu lasītāju attieksmi pret pašreizējo izglītības sistēmu Latvijā.
Aldis Egils Hartmanis, pedagogs ar 30 gadu stāžu
