Lielupes tilta atklāšanas pacilātības noskaņu ietekmē domas sazin kāpēc atgriežas vasarā.
Lielupes tilta atklāšanas pacilātības noskaņu ietekmē domas sazin kāpēc atgriežas vasarā. Tolaik tā krampīgi un uz ilgāku palikšanu atmiņā aizķēries kaut kad vasarā televīzijā rādītas melodrāmas fragments, kad ceļu policists nemaz ne tik slikti pārredzamā vietā, nejuzdamies apgrūtināts, speciāli dežurē uz ceļa un regulē kādas automašīnas vadītāju, kamēr auto ir apgriezies braukšanai pretējā virzienā.
Faktiski fragmenta aizķeršanās iemesls ir pamatots, jo tuvākajās dienās noklausos, cik sūri grūti gājis kādai braucējai, kam uz pontonu tilta noslāpis braucamais. Turpat grozījies ceļu policists, bet vadītājas liksta gan viņu nav satraukusi. Labi, ka kāds no rindā sastājušos auto vadītājiem nav bijis tik lepns un izpestījis braucēju no vēl ilgākas bezpalīdzības.
Necik ilgi nebija jāgaida, kad pēc dažām dienām pagalam sašutuši, bārstot frāzes «Nekad vairs uz Jelgavu nebrauksim!», ciemos ierodas Rīgas draugi. Neapmierinātības iemesls izrādījās ceļu policistam samaksātais piecītis par pontonu tilta šķērsošanu bez caurlaides. Jāskaidro, ka tāda kārtība. Bet tas ir vājš mierinājums, jo kā gan nezinātājs var kaut ko zināt par caurlaižu kārtību. Turklāt draugi vieni no pirmajiem rindā gaidījuši zaļo luksofora signālu un ceļu policists caurlaides trūkumu lieliski redzējis.
Loģisks ir jautājums – vai kārtības sargs nezinātājus nevarēja lietišķi informēt, kā tas būtu noticis civilizētā sabiedrībā? Protams, varēja. Bet, ko lai dara, ja mūsu policistiem tā patīk iekasēt sodus. Un neba šie bija vienīgie draugi, kas dabūja maksāt piecīti. Dažkārt, rindā gaidot un dežūrējošo policistu rīcībai sekojot, likās, ka sakaru līdzekļus viņi izmanto, lai brīdinātu kolēģi otrā krastā, ka atkal gaidāms guvums. Bet kas to lai zina. Tāpat kā to, cik piecīšu iekasēts, neizsniedzot kvītis, tāpat vien. Vai tiešām šī bezkvīšu piecīšu kaite un civilizētas rīcības trūkums ir tik neārstējamas slimības?
