Pašā Neatkarības deklarācijas pilngadības gadadienas priekšvakarā atklājies visai savāds un pat pārsteidzošs fakts – atsevišķās apdzīvotajās teritorijās būtiska cilvēku daļa pat īsti nezina, kādi svētki svinami 4. maijā.
Pašā Neatkarības deklarācijas pilngadības gadadienas priekšvakarā atklājies visai savāds un pat pārsteidzošs fakts – atsevišķās apdzīvotajās teritorijās būtiska cilvēku daļa pat īsti nezina, kādi svētki svinami 4. maijā.Tas lielā mērā apstiprina, ka starp valsti un tās sabiedrību joprojām palicis teju neizkustināms vienaldzības ķīlis, un rāda konkrētas iedzīvotāju daļas attieksmi pret valsti.
Astoņpadsmit gadu garumā sabiedrības acu priekšā vijušies agrāko “tautfrontiešu” un pārējā “krējuma” līkloči – kāds spoži iekļuvis miljonāru listē, kāds izmēģinājis cietuma nāru komfortu, vēl kāds izbaudījis abus. Taču Latvijas pavalstnieki vismazāk uztraucas par to, kurš ticis pie milzu kapitāla, spekulējot ar zemes pleķiem vai tecinot naftas barelus. Primārais, no kā viņu dzīve lielā mērā atkarīga, ir un paliek tā pati politisko līderu elite, kuras rīcība, laikam ejot, kļūst aizvien absurdāka. Rodoties jaunām “mesijām”, to šūpļatēvu teksti kļūst banālāki par pamatskolēna pirmā sacerējuma rindkopām.
“Vara kļuvusi liekulīga,” secina eksministrs un eiroparlamentārietis Ģirts Valdis Kristovskis. “Man riebjas” (sava līdzšinējā partija) – sauc izbijis “tēvzemietis” Juris Vidiņš. “Politikā izdzīvo vai nu lunkanie, vai stiprie,” filosofiski spriež bijusī pionieru aktīviste un diplomāte Sandra Kalniete. Kungi un dāmas, ar ko gan kopā bijāt pēdējos piecus vai piecpadsmit gadus? Ar to pašu liekulīgo, gumijlunkano eliti. Tad ko nu mazgājaties balti kā no debesu vannas izkāpuši? Līdz šim dziedājāt liekuļu dziesmas un cerat, ka tauta noticēs jūsu apgaismībai? Ideālus notirgot var tikai vienreiz. To jūs veiksmīgi izdarījāt.
