“Irma”, kas ir pēdējās desmitgadēs spēcīgākā Atlantijas vētra, septembra sākumā traucās pāri Karību salām, nodarot tur plašus postījumus, un svētdien, 10. datumā, sasniedza ASV Floridas štatu. Otrdien ASV prezidents Donalds Tramps bija izsludinājis ārkārtas stāvokli Floridā, Puertoriko un ASV Virdžīnu salās, bet jau 4. septembrī par ārkārtas situāciju Floridas štatā paziņoja tā gubernators Riks Skots, norīkojot iedzīvotāju evakuācijas atbalstam visus nepieciešamos dienestus. Paklausot rīkojumam, simtiem tūkstošu iedzīvotāju līdz sestdienai jau bija evakuējušies.
Un tad arī “Irma” bija klāt. Attīstījusi ceturtās kategorijas spēku (iepriekš, pēc ASV Nacionālā viesuļvētru centra ziņām, pat līdz 81,9 metriem sekundē), tā pārpludināja apdzīvotas vietas, izgāza kokus, sagrāva būves, sadauzīja automašīnas, atstāja bez elektrības tūkstošiem mājsaimniecību, traumēja cilvēkus un atņēma arī vairākus desmitus dzīvību.
Pat vētrās rūdītajā Floridas piekrastē tā bija pēdējos gados nepieredzēta stihija, kuras darbi un nedarbi vēl joprojām ir priekšplānā gan interneta resursos, gan cilvēku stāstos.
“Te mūsu dēļiem aizsistie mājas logi, te uz pāļiem paceltā laiva, te, paskat, līcī viss ūdens pazudis – vētra pirms pašas ierašanās to izsūca. Bet te jūras govs sausumā. Gaida, kad ūdens atgriezīsies, jo māk tikai peldēt,” bildītes savā telefonā rāda Sarasotas līča krastā dzīvojošā jelgavniece Agnese Batlere (Ozoliņa).
Nolēmis pasaudzēt Batleru ģimenes māju un nespēdams izkustināt stingri nostiprināto laivu, viesulis tomēr pamanījās izpluinīt Agneses plānus par lidojumu uz Latviju, lai paspētu uz peldēšanas skolas 50 gadu jubilejas svinībām. Sēžam kafejnīcā Driksas malā pāris dienu vēlāk. Pūtieni okeāna viņā krastā rimuši, arī skolas jubileja garām. Līdzās ir septiņgadīgais dēliņš Lenss Mārtiņš, kas jau otro reizi apciemo Latvijas vecmāmiņu. Agnese ar prieku vēro pīles ūdenī un sakopto krastmalu, bet mūsu saruna atgriežas pie “Irmas”.
“Tā sauc arī manas mammas māsu. Pavisam citāda Irma, lēnīga, jauka un sirsnīga,” viņa apcer vētrai doto vārdu. Esot dzirdējusi, ka viesuļiem tādi miermīlīgāki tiek “drošības pēc” piemeklēti. Taču arī par nešpetno “Irmu” nu jau varot runāt ar smaidu.
Logi ciet, un – prom
“Mēs bijām tieši evakuācijas zonā. Otrdien zinājām, ka vētra nāks, un jau todien sapratu, ka sestdien neaizlidošu. Biļetes nācās samainīt. Trešdien jau trauksme bija lielāka. Ceturtdien vēl Lenss aizgāja uz skolu, bet par piektdienu paziņoja, ka skolas nebūs. Lai varam kārtot māju, sapirkties ēdamo un gatavoties prombraukšanai. Stīvs (mans vīrs) gan jau otrdien ieteica iegādāt ūdeni, un labi vien bija. Veikalā panika kā uz pasaules galu – plaukti tukši. Piektdien pa dienu pienāca ziņa, ka jāizvācas. Mēs bijām pirmajā zonā, kas skaitījās visvairāk apdraudēta. Kā nekā pārdesmit metru no mūsu namdurvīm ir ūdens.
Sanesām visu uz otro stāvu, elektrību un ūdeni atslēdzām, mājai logus aizsitām. Gandrīz kā uz neatgriešanos. Stīvs gan centās dramatismu mazināt, optimistiski deklarējot, ka ikviena nelaime nes jaunas iespējas.
Paņēmām līdzi pašu nepieciešamāko (vērtīgākos dokumentus, arī ķiveres un lielo matraci, zem kā bērnus paglābt, ja nu paliekam zem klajas debess) un devāmies pie draugiem kilometrus piecus attālāk. Viņiem mājai jauni logi, jauns jumts, pret vētru iespējami nodrošinājušies, ja izturēs, tad izturēs.”
Policijas uzraudzībā
“Kāda cita netālu dzīvojošu draugu ģimene ar bērniem jau nedēļas pirmajā pusē aizbrauca uz augšu, lai tiktu ārā no Floridas. Mēs arī vienubrīd par tādu variantu domājām, bet Džordžijas un Alabamas štatā visi hoteļi jau bija aizņemti. Prātā bija arī doma, kā tikšu atpakaļ nākamotrdien uz pārcelto lidojumu. Benzīntanki milzīgajā satiksmes plūsmā daudzi bija tukši un ciet.
Svētdien sazinājāmies ar aizbraukušajiem draugiem, uzzinājām, ka ceļš prasījis 14 stundas. Bet vētra, pēc meteoroloģiskajām ziņām, tobrīd bija pagriezusies tieši uz mūsu pusi, un piedāvājāmies priekšpusdienā vēl aizbraukt uz viņu māju, lai sanestu vērtīgākās mantas no pirmā stāva uz otro. Noskaidrojām, kā tikt pie atslēgas, signalizācija gan brēca, bet dežurējošajai policijai bijām izskaidrojuši situāciju un izprasījuši atļauju. Safotografēt arī vajadzēja – apdrošinātājiem. Policisti pastiprināti kursēja, arī lai atstātos īpašumus pasargātu no zagļiem. Visādas lietas jau tādās juku reizēs notiek, bet no mūsu paziņām neviens nebija apzagts. Arī draugu mājai nekas slikts nenotika.”
Un tad tā pagriezās
“Lielākais vējš bija gaidāms naktī no svētdienas uz pirmdienu. Sarasotas pašvaldības drošības dienests par stāvokli ziņoja sākumā ik pa trim stundām, vēlāk jau ik pa stundai. Vīri sekoja notikumiem internetā, bet vienā brīdī tas pazuda. Sazinājāmies ar draugiem citviet telefoniski. Viss liecināja, ka vētra nāk tieši virsū, bet tad kādus 30 metrus no mums tā pagriezās pa labi. Spēcīgas brāzmas līdz 80 jūdzēm (128 kilometriem) stundā gan piedzīvojām, bet mājai nekas nenotika. Bērni gulēja mierīgi. Viņiem šāda pārcelšanās uz pāris dienām citā vietā likās kā jautrs pasākums. Nedēļu arī skolā nebija jāiet. Kā Lenss vēlāk novērtēja: lieliski!
Jāatzīst, ka arī man, 2004. gadā atnākot dzīvot uz Sarasotu, bija līdzīgas sajūtas. Atbraucu pēc palmas nopļāvušā “Čārlija”, pēc tam vēl divas vētras nāca cauri, bet nebija īpašumu, nebija bērnu… Ar līdzīgiem jauniem cilvēkiem rīkojām “vētras tusiņus”. Dažbrīd jau amerikāņi mēdz lietas pārspīlēt. Tā arī man šķita – paskat, viņiem vētra! Ņemu riteni un braukšu uz veikalu. Tomēr uz priekšu neiet, skaidrs, ka nevarēšu vis. Pagriezos un devos mājās.”
Būs vai nebūs
“Pie draugiem sabijām divas dienas. Pirmdien braucām atpakaļ, un tad jau policija laida iekšā. Braucām pa ielu māju virzienā un domājām – būs vai nebūs. Iepriekš tika teikts, ka vietām, kas atrodas 4–10 pēdas virs jūras līmeņa, ūdens ies pāri. Mūsējā ir tās četras pēdas, bet viss bija, kā atstājām. Izņemot elektrību, kuras nebija vēl divarpus dienas (draugiem pat 10 dienas, un dienesti visiem to atjaunot solīja līdz 27. septembrim). Iedarbinājām ģeneratoru, kas izrādījās ļoti skaļš (visiem kaimiņiem arī rūca līdzīgi), izvēlējāmies, ko pieslēgt, jo visas ierīces tas nepavilktu. Ieslēdzām trīs ledusskapjus (arī Stīva mammai augšstāvā) un vienu saldētavu, bet kondicionieriem un televizoram nepietika. Karstums liels, 85 grādi pēc Fārenheita (ap 29 pēc Celsija), gulējām pie vaļējiem logiem, odi sanāca, bērnus sakoda…
Otrdien elektrības vēl nebija, braucām uz blakus pilsētiņu meklēt, kur padzert kafiju. Visas ēstuves slēgtas, vienā benzīntankā ieraudzījām, bet tur gara rinda sastājusies. Devāmies tālāk, līdz pamanījām mazītiņu aiz stūra aizslēpušos kafejnīciņu. Tur bija gan kafija, gan kūkas saceptas. Siera bagetes saēdāmies. Jauki.”
Pamazām atkal sliedēs
“Bankai “Wells Fargo”, kurā strādāju, filiāļu daudz, un dažas bija arī cietušas vairāk. Džeksonvilā, piemēram, kur telpas noplūda, Arkadijā, kur vēl šajās dienās nebija vaļā. Arī mums darbā teica, lai katrs ņem sev brīvu, cik ilgu laiku vajag. Elektrības un ūdens vēl nebija, bet jau visu iepriekšējo nedēļu klientiem izsūtījām informāciju, kur vērsties, ja nepieciešams.
Stīvam, kas ir farmaceits, piezvanīja, lai aizbrauc uz blakus pilsētu un atver aptieku, kamēr turienes darbinieki vēl nav atgriezušies. Divas dienas tā bijusi slēgta, un līdz ar to darba daudz. Elektrības trūkums radījis arī zaudējumus, atsevišķām zālēm nenodrošinot vajadzīgo temperatūras režīmu.
Aizsistos logus vēl neattaisījām, jo “Marija” tuvojas. Vētru sezona jau tajā pusē ir līdz novembrim.”
Lenss ar grāmatu rokās, pa brīžam tajā ielasīdamies, ir pacietīgi gaidījis, līdz no viņa skatpunkta visai garlaicīgais mammas stāsts ir galā un beidzot varēs iziet rotaļlaukumā. Vējš jau krēslainajā Pasta salā iegriezies drēgns, bet laikapstākļi, kā esam noskaidrojuši, šajā vecumā nav svarīgi. Agnese ciešāk sapogā jaku, un abas ar vecmāmiņu ir gatavas asistēt – katrs kopīgi izdzīvotais brīdis sildīs sirdi līdz nākamajai tikšanās reizei.
