Pilsētas mēru amatu kārotājiem būtu ieteicams noskatīties kinodarbu par bijušo Ņujorkas mēru Rūdolfu Džuliani un viņa veikumu – kriminālo ģimeņu iesēdināšanu, atrodoties prokurora postenī, un diviem termiņiem pilsētas līdera krēslā, noziedzības nomākto «puvušo ābolu» pārvēršot par vienu no drošākajām metropolēm pasaulē.Neiespējami vilkt tiešas paralēles ar, piemēram, Jelgavu, taču visvairāk uzmanību piesaista tieši darba stils – konkrēta vīzija, augsts attīstības standarts, idejas, kā to sasniegt, stingras prasības pret sevi un citiem, enerģiska rīcība un galu galā arī prasme atzīt savas kļūdas.Gaidāmo pašmāju vēlēšanu priekšvakarā visai grūti prognozēt, vai tajās tiksim pie «Jelgavas Rūdija» ar gana dzelžainu tvērienu, taču vairāk nekā skaidrs, ka līdzšinējās vietvaras pieeja ir, saudzīgi sakot, krietni atšķirīga. Kamēr pa vīzijai un idejai var saskatīt, augstie standarti klibo kā sašautas pīles, par spēju atzīt kļūdas pat nerunājot.Tieslietu ekspertu norādījumi par iešanu ārpus likuma rāmjiem, īstenojot «reklāmas biznesu», tiek paslaucīti zem teikuma «atšķirīga interpretējuma» kājslauķa, virkne pretrunīgi vērtējamu lēmumu uzskatīti par vienīgajiem pareizajiem, aizmirsta nav vien senā «dziesma» par naudas trūkumu. Vienlaikus 300 tūkstoši latu vieglu roku piešķirti uzņēmumam, kur dažai labai personālijai it kā no malas varētu būt savas intereses, bet gandrīz analoga summa gadā tiek tērēta, lai uzturētu informācijas aģentūru, kamēr citās pašvaldībās šādas funkcijas paveic daži pašvaldības darbinieki. Lūdzu – vairāk nekā pusmiljons!Vai Jelgavā neatrastos, kur šos līdzekļus ieguldīt lietderīgāk? Atrastos! Taču, kamēr no vietvaras puses pastāvēs šāda paštaisna attieksme, par korektu dialogu ar sabiedrību nevarēs būt ne runas, un, lai noturētos pie varas, atliks vien ar budžeta latiem eļļot «kabatas PR» mašinēriju.
