Pazīstamais dārzkopis un pārliecināts ekoloģiskās produkcijas ražotājs Eglons Brūns rīkoja atvērto durvju dienas, lai interesentiem nodotu savu pieredzi vecu augļu dārzu izkopšanā un jaunu ierīkošanā, kā arī potēšanā. Jūnijā īpaši ieteicams, griežot retināt skeletzarus, lai mazāk veidotos ūdenszari. To var darīt pēc augļu koku noziedēšanas.
Ziedošu nezāģēs
“Gribas zināt, kā dārzu apkopt, pamācīties no profesionāļa,” saka Inese, kura “pieslēgusies” radu piemājas saimniecībai laukos. E.Brūna krājumos vēl nedaudz pērnās ražas. Tās āboli ātri palikuši negaršīgi un ūdeņaini, tāpēc viņš regulāri testē dažādo šķirņu garšas īpašības, bet domas jau rosās pie jaunās sezonas.
Šis ir pēdējais brīdis, lai ar kritisku aci pārlūkotu dārzu un apgrieztu augļu koku zarus, norāda dārznieks. To varot darīt arī maijā, “bet cik patīkami jums būs zāģēt nost zaru, kas zied”?
Pirms došanās dārzā jāparūpējas par ekipējumu, sākot ar piemērotiem, neslīdošiem zābakiem un cimdiem, beidzot ar darbarīkiem – grieznēm, zāģiem, nažiem, kā arī galodām to asināšanai. Asmeņu slīpēšanai noder bikšu siksna.
Kāpj bez trepēm
E.Brūns atzīst, ka veikalā dārza šķēru efektivitāti grūti novērtēt, tā atklājas tikai darbā. Šķēru asmeņiem vajadzētu būt tādiem, kas griež visā garumā, un to var pārbaudīt, griežot papīru. Lai zāģis labi darbotos, tam nepieciešams “celiņš”, un tā veidošanai iegādājams speciāls instruments.
Jaunībā trīs gadus E.Brūns nostrādājis Moldāvijas dārzos, “tur cilvēki nebija gatavojušies, ka koki jāapgriež nopietni, jāveido vainagi, jāizņem un jāsadedzina slimie zari”. Tad no lieliem zāģiem paši taisījuši mazākus.
Dārznieka instrumentu kastē arī sena kaķene, kas izrādījusies efektīvākais līdzeklis strazdu atbaidīšanai. Ja vienam trāpīts, tad pārējie kādu laiku nerādoties.
Ņem vērā šķirni
“Šīm ābelēm ir septiņi astoņi gadi mazāk nekā man,” E.Brūns stāsta par “Meldru” dārza pirmsākumu, kas, regulāri kopts, ražo joprojām. Zari sevi atjauno, veidojot tā saucamos ūdenszarus. Dārznieks uzskata, ka tos nevajag visus ņemt ārā, tikai izretināt. Ūdenszari ražo, bet retāk nekā pamatzari, un garākos no tiem saīsina uz pusi.
Svarīgi ir zarus griezt pareizā virzienā un zāģēt tā, lai tiem neveidotos ieplēsums. Zaru celmiņu varot atstāt kauleņkokiem, to skaitā persikiem, aprikozēm.
Dārznieks iepazīstina ar vairākiem zaru apgriešanas veidiem un mudina noteikt, kādu katram kokam pielietot. Ja zariem vairs nav pieauguma, tad varētu veikt vidēji spēcīgu atjaunojošu apgriešanu.
Jāizgriež tā, lai zari nekrustotos viens ar otru. Apgriežot jāņem vērā arī šķirnes īpatnības. Piemēram, ‘Filips’ ražo arī uz zaru galiem, tādēļ ar to īsināšanu jāuzmanās.
“Šis iet uz centru – izņemšu ārā. Šito uz pusi un vadīšu uz ārpusi. Šis iet uz iekšu, bet te ir augļpumpurs – nogriezīšu līdz tam. Šim paņemšu trešo daļu nost,” dārznieks komentē savu darbošanos skatītājiem, kuri cenšas izsekot viņa roku kustībām. E.Brūns atklāj savu priekšrocību – spēju vienlīdz labi strādāt ar abām rokām.
Uzpotē tikai vienu
“Jo koku vairāk griež, jo tas vairāk pieaug, cenšas līdzsvarot sakņu sistēmu ar zaļo masu virspusē,” stāsta otaņķnieks. Taču pārmēru aizrauties ar zaru izgriešanu arī nevajag. “Jādabū no ābeles arī augļi, ne tikai malka.”
Lai rēta aizaugtu, jāgriež tā, lai līdzās paliktu lielāks zars. Dārznieks uzskata, ka labāk ir zaru nogriezt pareizi un brūci neapsmērēt nekā nepareizi nogriezt un mēģināt aizaudzēt ar smērēm.
Par koku vēža izārstēšanu dārznieks ir skeptisks. Viņa dārzā ir divas 1957. gadā stādītas ‘Vidzemes zelta renetas’ ābeles, kas pilnas ar vēža rētām, bet joprojām ražo katru gadu. “Koks jūt, ka viņš iet bojā, un cenšas sevi atražot.”
Lai vecam kokam pietiktu saules un vējš varētu izpūst, lieliem kokiem izņem centru. Persikam jau jaunam veido kausa formu. Ja kāda šķirne nepatīk un grib to pārpotēt, tad apgriež, ļauj ataugt ūdenszariem un potē uz tiem. Tad uzpotētais zars neatšķelšoties nost.
Praktiski nekas nepieaugot ‘Sīpoliņa’ sēklaudžiem.
Ja vēlas vasaras šķirni uzpotēt ziemas šķirnes ābelei, tad tikai vienu. Sočos dārznieks redzējis “tautu draudzības” ābeli, kurā uzpotētas simts šķirnes. Tur ziemas vieglas un ābele tās varot paciest, bet pie mums “koks nesapratīs, kad doties ziemas guļā – vai tad, kad vajag vasaras šķirnei, vai vēlāk”. Ābele tiek pakļauta riskam izsalt.
